Diāna Hristenko ir doktora grāda kandidāte Lavijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē, kur izstrādā promocijas darbu “Evanģēliski luteriskās baznīcas sovjetizācija Baltijas valstīs 1944.-1953.”. Lai uzzinātu vairāk par pētniecību teoloģijā, starptautisko sadarbību un zinātnes ietekmi uz sirdi un prātu, aicinām Diānu uz sarunu sērijā “Iepazīsti jauno zinātnieku!“
Kā Tu nonāci pie vēstures un studijām teoloģijā?
Mani vienmēr ir interesējušas grāmatas, lasīšana kā tāda. Bērnību daudz pavadīju fiziski ierobežotās telpās, savukārt grāmatas un stāsti deva iespēju ceļot laikā un telpā. Mani vienmēr ir interesējuši cilvēki, kāpēc viņi rīkojas un domā tā vai citādi, kā cilvēku rīcība ietekmē telpu un citus cilvēkus viņiem apkārt, kas savukārt noved pie vēstures, jo vēsture ir par cilvēku rīcību un to motīviem, tikai milzīgā mērogā. Mani gan mulsina masveidīga cilvēku rīcība reāllaikā, ar ko, piemēram, nodarbojas mūsdienu antropoloģija, socioloģija u.c., tāpēc strādāju ar kaut ko statisku, kaut ko, kas ir pagājis un piefiksēts. Tam ir sava burvība, varētu teikt, ka detektīvdarba elementi, lai gan detektīvus nelasu, jo dzīve pārsit visu iespējamo fikciju. Teoloģija un reliģijpētniecība bija joma, kuru vēlējos studēt pēc vidusskolas, taču, godīgi sakot, nobijos. Vēstures studiju laikā teoloģijas un reliģijpētniecības jautājumu ietekme principā ir klātesoša līdz 20.gs. pirmajai pusei. Cilvēce ir ticējusi dažādiem dieviem visu savu eksistences laiku, vienmēr uzdevusi jautājumu, no kurienes mēs nākam, uz kurieni ejam un vai kāds mūs šeit ir novietojis ar nodomu.
Kā Tu īsumā izskaidrotu, kāpēc Tavs pētījums par luteriskās baznīcas sovjetizāciju ir svarīgs sabiedrībai?
Baltijas vēstures pētniecībā par 20.gs. ir ļoti daudz balto plankumu, kuri ir jāizpēta. Tas ir saistīts gan ar vēstures zinātnes īpatnībām, ka ir nepieciešama kaut kāda laika distance, gan pētniecības tendencēm, valodu prasmēm u.c. aspektiem. Sovjetizācija kā process sistemātiski vai vismaz tādā apjomā nav pētīts, ir skatīta sovjetizācijas ietekme uz vienu vai citu jomu. Piemēram, mūsu LJZA biedrs Gatis Krūmiņš tikko prezentēja plāšākai sabiedrībai apjomīga pētījuma rezultātus par padomju režīma ekonomisko, socio-ekonomisko un demogrāfisko nodarījumu Latvijas valstij un tautai. Mans pētījums varētu būt līdzīgā kategorijā – ko padomju režīms izveica vai mēģināja izveikt ar ļoti konkrētu grupu – luterāņiem Baltijā. Pētījuma hronoloģiskās robežas ir tas trakākais laiks, no kara izskaņas līdz Staļina nāvei. Šajā pētījumā rodu atbildes uz jautājumiem par to, kas notika ar baznīcām augstākajā līmenī un kāpēc dažas atbalsis no padomju laika dzirdam vēl šobrīd, līdz pat grass-roots līmenim, ko nozīmēja būt ticīgam cilvēkam uzreiz pēc kara Baltijā. Tas var palīdzēt daudziem cilvēkiem skaidrot savas attiecības ar ticību, baznīcu mūsdienās, kā arī saprast, kāpēc viņu ģimenes locekļi piedzīvoja dažādas represijas, deportācijas u.c. veida marginalizāciju padomju režīmā.
Kas Tevi motivē pētniecībā?
Es neesmu ļoti radošs cilvēks, biežāk esmu mākslas darbu baudītāja statusā, taču pētniecībā ir iespēja apvienot kaut kāda veida jaunradi ar reālu pielietojumu. Protams, mana darba pielietojums nav tāds kā STEM jomās, taču humanitāro zinātņu lomas vairāk rūpējas par cilvēka sirdi un prātu. Ja kaut vienam paliks skaidrāka mūsu vēsture un ja kaut vēl vienam būs skaidrāks, ka ekstrēmas un populistiskas idejas kolektīvu laimi nenes, tad šim pētniecības darbam ir bijusi jēga.
Bieži uzsver starptautiskās sadarbības nozīmi zinātnieka karjerā, zinātnes attīstībā. Tava pētījuma tēma ir saistīta ar noteiktu reģionu – Baltijas valstīm. Vai un kā Baltijas valstu pieredze un vēsture ir svarīga arī plašākā mērogā, un kā Tu redzi savu vietu globālās zinātnes kontekstā?
Protams, ir vienmēr interesanti palūkoties ārpus sava dīķa un ieskatīties blakus dīķī vai lielākos ūdeņos, tas liek būt formā intelektuāli un profesionāli. Vienpatības laiks zinātnē laikam ir beidzies visos līmeņos. Baltijas valstu pieredze ir svarīga plašākā mērā mūsdienās, piemēram, kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, Baltijas valstis ir īpaši aktīvas demokrātijas un brīvības aizstāvēšanā, neļaujot aizmirst, norimt, izlīdzināties aiz vienaldzības, jo, diemžēl, mums ir tieša pieredze ar PSRS un Krieviju un nekādu ilūziju par kaimiņvalsts ambīcijām nav. Vēstures zinātnē darboties Baltijas mērogā ir loģiski, mēs esam ilgstoši uztverta kā vienota telpa gan no mūsu draugiem, gan nedraugiem, lai gan katra valsts ir ļoti atšķirīga, kaut vai valodu un dominējošās reliģiskās piederības ziņā. Mans promocijas darbs ir konkrēts pieteikums Baltijas vēstures pētniecībai, jo strādāju ar Baltijas valstu avotiem un valodām, taču rakstu tā, lai var izlasīt gan kolēģis ziemeļos, gan dienvidos.
Tu jau ilgstoši sadarbojies ar Igaunijas akadēmisko vidi, un Tavs promocijas darba vadītājs ir Tartu Universitātes profesors Riho Altnurme. Kāpēc šāda izvēle? Vai Igaunija sniedz vērtīgu materiālu Tavai zinātniskajai tēmai, vai tomēr veiksmīga sadarbība veidojusies cilvēcīgo faktoru un akadēmiskās atmosfēras dēļ?
Tam ir vairāki iemesli – 2025. gada decembrī mūžībā aizgāja mans pirmais darba vadītājs Valdis Tēraudkalns, kurš bija izcils cilvēks, vadītājs un pētnieks. Riho Altnurme man konsultēja maģistra darba izstrādi, tāpēc loģiska bija izvēle viņu lūgt turpināt vadīt promocijas darbu. Otrkārt, Tartu Universitātē ir ļoti stipra teoloģija un ir arī atsevišķs baznīcu vēstures novirziens, kas nozīmē kvalitāti un resursus. Treškārt – šobrīd LU HZF teologi doktorantūras līmenī sadarbojas ar Tartu doktorantūru, jo teoloģijas studentu gan mums, gan viņiem ir salīdzinoši maz, tāpēc rīkojam kopīgas konferences u.c., tāpēc ir izveidotas gan akadēmiski, gan cilvēciski pozitīvas attiecības.
Kā Tu jūties kā doktora grāda kandidāte? Vai ir sajūta, ka grūtākais jau aiz muguras?
Jokoju, ka doktora grāda kandidāti ir tādā kā šķīstītavā, ne uz priekšu, ne atpakaļ, kamēr paveiktie darbi nav izvētīti par labiem esam. Tā arī dzīvoju, tāpēc liekas, ka grūtākais vēl ir priekšā.
Kādu mītu vai stereotipu par zinātniekiem Tu gribētu lauzt?
Zinātnieki popkultūrā bieži tiek attēloti kā mazliet asociāli, mazliet aizsapņojušies, mazliet neelastīgi cilvēki. Gribētos jau domāt, ka tādi pavisam neesam, taču.. :) Bet ja nopietni – zinātnieki ir parasti cilvēki, kas nodarbojas ar neparastām lietām, kuru rezultātus var neredzēt uzreiz, arī gadu desmitiem vai simtiem, tāpēc jābūt pacietīgiem un iecietīgiem.
Par teoloģiju un reliģijpētniecību gribu lauzt stereotipu, ka tas ir “kaut kas gaisā” un tādējādi mazāk svarīgs vai mazāk utilitārs. Pēdējā laikā pasaulē reliģija tiek instrumentalizēta ārkārtīgi daudz, leģitimējot procesus, kas ir satraucoši. Precīzāk, reliģija ir instrumentalizēta vienmēr, mūžīgā “Kristus un Cēzara” problēma, taču kombinācijā ar Rietumu iedzīvotāju reliģisko kompetenču samazināšanos, pēdējā desmitgade ir tāda, kas sagādā man un amata brāļiem un māsām daudz pētnieciskā materiāla. Piemēram, tas, ka Donalda Trampa vairāki padomnieki un valsts amatpersonas ir radikālie evaņģēlisti, kas nevairās paust un īstenot pārliecību, izmantojot savu autoritāti, un tādējādi ietekmējot valstī pieņemtos lēmumus, ir teologu un reliģijpētnieku darbs. Labāk jau būtu, ja tāda situācija nebūtu, bet ja tomēr ir, vajag izglītotus cilvēkus, kas spēj izlasīt un saklausīt caur specifiski lietotiem Svētajiem rakstiem, populismu, atsaukšanos uz tradicionālajām kristīgajām vērtībām utt. Politiskās teoloģijas kurss, kuru pasniedzu, sniedz ieskatu baznīcas-valsts attiecībās un ideju attīstībā: droši var nākt klausīties atklātās lekcijas pavasaros :)
Kas Tevi pamudināja pievienoties LJZA?
Vēlējos atrast domubiedrus, kuriem ir līdzīgi akadēmiski prieki un akadēmiskas bēdas, un varbūt no tā rastos vēl kas labāks. Kopienas sajūta ir svarīga pārmaiņu brīžos un jaunie zinātnieki iziet cauri milzīgām pāmaiņām salīdzinoši īsā periodā. LJZA vasaras skola 2025. gadā un neformālas sarunas ar LJZA biedriem mani tik tiešām iedvesmoja, atbraucu mājās un gribas rakstīt, pētīt, darīt.
Tu esi ne tikai LJZA biedre, bet arī darbojies Latvijas Luterāņu sieviešu teoloģu apvienībā un studenšu korporācijā Varavīksne. Kas Tevi motivē būt sabiedriski aktīvai un iesaistīties biedrībās?
Tās ir akadēmiskas un profesionālas biedrības, kas tieši atbilst tam, ar ko nodarbojos. Neesmu orhideju audzēšanas vai uzlīmju kolekcionēšanas biedrībās. Korporācijas ietekmi uz manām akadēmiskajām ambīcijām varu nosaukt ļoti tieši – 18 gadu vecumā sastapos ar izglītotām, interesantām sievietēm, kurām bakalaurs bija pats minimums, maģistra grāds bija norma, doktoru, likumsakarīgi, bija gan mazāk. LLSTA savukārt iestājos, jo pētniecība aizveda līdz sieviešu ordinācijas jautājumam Latvijā, kur šis ir viens no galvenajiem tematiem organizācijas dienaskārtībā. Šobrīd pētu to, kā padomju sievietes kalpoja pirms ordinācijas, jo nekas jau nerodas tukšā vietā. Rīkot pasākumus un iesaistīties korporācijā, LLSTA vai LJZA ir viegli, apkārt ir daudz izglītotu cilvēku, kuri grib darīt, mainīt pasauli uz labu. Un patiešām sanāk.
Ko Tu gribētu novēlēt vai ieteikt studentiem, kas šobrīd domā par stāšanos doktorantūrā?
Mārtiņš Luters savulaik teica: “Te es stāvu un citādi nevaru!” Ja studentam ir tieši šāda sajūta par savu pētniecības tematu, tad vien jākārto akadēmiskais CV un jāpošas ceļā uz doktorantūru.
Paldies par sarunu!
