Mikus Dubickis ir Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) docents un pētnieks RTU Ekonomikas un uzņēmējdarbības institūtā ar pieredzi akadēmiskās vides izvērtēšanā. Lai uzzinātu vairāk par vadībzinātni, tehnoloģijas pārnesi un rūpēm par vidi sev apkārt, kā arī lai kopā atskatītos uz LJZA pēdējiem 10 gadiem, aicinām Miku uz sarunu sērijā “Iepazīsti jauno zinātnieku!“
Tava zinātnes nozare ir vadībzinātne ar uzsvaru uz inovāciju ieviešanu. Kā Tu nonāci pie šīs tēmas un izlēmi ar to saistīt savu karjeru pētniecībā?
Lai gan lielākoties studijās līdz doktorantūrai esmu specializējies mārketingā, doktorantūrā pievērsos jaunam izpētes laukam – tehnoloģijas pārnesei. Pie temata nonācu kopā ar savu promocijas darba vadītāju prof. Elīnu Gaili-Sarkani. Tieši pateicoties viņai, tobrīd, 2014. gadā, arī uzsāku doktorantūras studijas – neordinārā pieeja un būšana vienmēr citiem dažus soļus priekšā bija tas, kas mani fascinēja viņas darbā. Turpmākais jau bija likumsakarīga temata attīstība. Lai gan jāatzīst, ka līdz empīriskā pētījuma rezultātiem vēl nezināju, ka koncentrēšos tieši uz jaunu zināšanu un tehnoloģiju apguvi. Pētījumu uzsākot, padomā vairāk bija tā saucamā izejošā tehnoloģijas pārnese jeb uznēmumā radīto zināšanu un tehnoloģiju izplatīšana (piemēram, jaunu produktu radīšana, izstrādātās tehnoloģijas licencēšana u.tml.). Fokuss mainījās, jo izrādījās, ka tādu uzņēmumu, kas nodarbojas ar izstrādāto tehnoloģiju izplatīšanu Latvijā (aplūkotajā izlasē) ir gaužām maz. Nevarētu gan teikt, ka ar apguvi nodarbojas ļoti daudz uzņēmumu, tomēr to ir vairāk un līdz ar to arī šo tehnoloģijas pārneses aspektu varēja kvantitatīvi pētīt.
Kā Tu īsumā izskaidrotu, kas ir svarīgākās aktualitātes Tavā zinātnes nozarē un kāpēc tās ir svarīgas sabiedrībai?
Ir tāds teiciens, ka nav jau nekā jauna šai pasaulē. Noteiktā kontekstā tā patiešām arī ir – piemēram, joprojām ir aktuālas gan jau sen definētas vadīšanas funkcijas, gan līdzsvara meklēšana starp orientāciju uz elastību un kontroli, gan procesu un rezultātu. Tomēr pandēmijas laikā īpaši aktualizētās attālinātā darba prakses, un ģeneratīvā mākslīgā intelekta (MI) attīstība un pieejamība būtiski maina mūsu ikdienu gan mājās, gan darbā. Darba tirgū ienāk tā saucamā Z paaudze, kas burtiski uzaugusi ar datoru un internetu. Līdz ar to arī ir jāmainās vadības pieejām.
Savukārt, ja runājam jau konkrētāk par inovāciju ieviešanu, tad līdzīgi kā mēdz teikt mākleri, ka šis ir labākais laiks, lai pirktu vai pārdotu nekustamo īpašumu, tā šis patiesi ir labākais laiks, lai ieviestu inovācijas. Jāsaka, ka ne tikai labākais laiks, bet jauninājumu ieviešana ir vitāli svarīga, jo citējot klasiķus – konkurence kodīs, ja skriesiet, bet apēdīs, ja stāvēsiet uz vietas.
Lai gan dažkārt izskan informācija par kādu statistiku, kas liecina, ka Latvijā esam pionieri MI izmantošanā, kopumā digitālo prasmju līmenis sabiedrībā un uzņēmumu digitalizācija varētu būt augstāka. Mums kā sabiedrībai tas ir būtiski, ja gribam celt ražīgumu un labklājību. Vismaz es to ļoti gribētu un ticu, ka tas izdosies, ja gudri investēsim zinātnē un izglītībā.
Kas Tevi motivē ikdienas darbā?
Pēc vidusskolas koledžā studējot mārketingu, kas mani patiesi aizrauj, konstatēju, ka man patīk izzināt likumsakarības un zīmēt modeļus. Tad gan man aizrādīja, ka ar tādām lietām nodarbojas universitātē – koledžā tas nav nepieciešams. Lai gan tobrīd to vēl nenojautu, tie laikam arī bija pirmie aizmetņi darbībai zinātnē. Vienlaikus man, līdzīgi kā jebkuram citam un varbūt pat izteiktāk, ir būtiski arī redzēt un sajust ieguldīto pūļu rezultātus. Zinātnē tas ne vienmēr nāk viegli un ātri, tāpēc iespēju robežās, papildus pētniecībai un darbam ar studentiem, cenšos arī rast iespējas darboties nozarē. Pateicoties pieredzei, vērtējot studiju programmas un universitātes, profesionāli visvairāk esmu darbojies augstskolu vadībā, bet ļoti vērtīga pieredze bija arī, darbojoties pie izcilības ieviešanas pieejas lielākajā Latvijas slimnīcā.
Tātad varu teikt – ikdienā ir nepieciešami, kaut nelieli, bet uzskatāmi sasniegti rezultāti. Praktiska darbošanās ārpus pētniecības arī palīdz uzturēt saikni ar realitāti, kas, atrodoties tikai “laboratorijā”, var zust.
Ekonomika un inovācijas pēc būtības šķiet ļoti praktiska, uz rezultātu vērsta nozare. Vai Tev sirdij tuvāki lietišķie vai fundamentālie pētījumi, un kuriem Tu kā pētnieks pievērsies labprātāk?
Lielisks jautājums, uz kuru nav iespējama viena pareizā atbilde – vismaz ne manā gadījumā, jo, lai gan konkrētā kontekstā uzreiz izmantojami praktiski risinājumi ir labi uzskatāms rezultāts, kas sniedz gandarījumu, tos nav iespējams izstrādāt, nepārzinot fundamentālās likumsakarības. Tātad, īsā atbilde ir, ka vajag abus. Pie šīs atziņas, šķiet, nonācu, pateicoties promocijas darba vadītājai, kura regulāri akcentēja, ka doktora darba rezultātiem ir jābūt praktiski izmantojamiem, vienlaikus ar izstrādātām fundamentālām zinātniskām novitātēm.
Tu esi pasniedzējs ar plašu pieredzi, docējot un pasniedzot dažādus kursus. Arī starptautiski, piemēram, ERASMUS+ mācīšanas mobilitātes ietvaros. Vai ārzemju pieredzes laikā esi guvis kādas atziņas, kas palīdzējušas uzlabot izglītības procesus Latvijā?
Te nu jāsaka milzīgs paldies manai mammai, kura iespēju robežās jau no bērnības, kad vien bija iespējams, sūtīja mani pieredzes apmaiņās uz ārvalstīm. Nevarētu teikt, ka tobrīd veidojās kādas īpaši būtiskas atziņas, bet daudz labāka izpratne par to, cik daudzveidīga var būt gan sabiedrība, gan izglītības sistēmas. Visspilgtāk, šķiet, atceros iespaidus no Vācijas un Somijas – tur novēroju vienlaikus gan augstāku elastību, gan disciplīnu.
Ja runājam par manu kā pieaugušā dzīvi, tad mana pieredze, vērtējot studijas un universitātes ārvalstīs kopā ar augstskolu bijušajiem un esošajiem rektoriem, ir uzskatāma par vēl vienu neformālo, bet ļoti būtisku izglītību. Tur gūtās atziņas virzīju normatīvos, kad savulaik pārgājām no studiju programmu uz studiju virzienu akreditāciju, kā arī izmantoju ikdienā, kad darbojos Augstākās izglītības aģentūras Studiju akreditācijas un studiju programmu licencēšanas komisijās, kā arī pēc tam, vadot Apelācijas komisiju. Gan šajos procesos, gan citur sarežģījumi rodas tad, kad viena iesaistītā puse nepārzina un neizprot otras puses motivāciju, vēlmes un rīcību. Kad esi darbojies dažādās kurpēs, definēt kopīgu virzienu un sasniegt vēlamo rezultātu ir daudz iespējamāk.
Maģistrantūras laikā Tu biji Latvijas Studentu apvienības prezidents. Kas Tevi motivēja uzņemties šos papildus pienākumus?
Faktiski mani darbībai Latvijas Studentu apvienībā uzrunāja jau laikā, kad vēl studēju koledžā, bet tobrīd sapratu, ka paralēli kvalifikācijas darbam nevarēšu pilnvērtīgi uzņemties Valdes locekļa pienākumus. Pēc koledžas, turpinot studijas RTU, man bija skaidrs, ka noteikti iesaistīšos gan universitātes studentu pašpārvaldē, gan Latvijas Studentu apvienībā. Ņemot vērā manu aktivitāti un enerģiju, tā brīža jaunievēlētais Studentu apvienības prezidents Edvards Ratnieks mani uzrunāja vadīt finanšu virzienu un tiku ievēlēts šajā amatā. Nākamajā gadā piekritu vadīt Akadēmisko virzienu un tad atsaucos aicinājumam kandidēt par apvienības prezidentu.
Ar šī brīža skatījumu varu droši teikt, ka tā bija viena no būtiskākajām pieredzēm mūžā. Bet atbildot konkrēti – man vienmēr ir rūpējusi vide, kurā esmu, tāpēc pie iespējas cenšos ietekmēt procesus. Studējot koledžā, es ar tās vadību vienojos par atbalstu un ieviesu kopmītnēs internetu. Šobrīd cenšos iedrošināt daudzīvokļu nama iedzīvotājus veikt mājas renovāciju. Tāda proaktivitāte ir asinīs, laikam.
Vēlāk, 2016. gadā, Tu kļuvi par LJZA biedru. Kas Tevi pamudināja iestāties LJZA?
Augstākās izglītības padomes īstenotā studiju virzienu izvērtēšanas projekta laikā iepazinos ar Gati Krūmiņu, kurš tobrīd vadīja apvienību. Tad arī uzzināju par organizācijas pastāvēšanu. Tobrīd vēl studēju maģistra programmā. Turpinot studijas doktorantūrā un uzskatot, ka studentu organizācijās bija jādod iespēja jaunajiem, LJZA bija iespēja turpināt iesaisti jau citā līmenī – ne vairs tikai studentu interešu pārstāvniecībā, bet jauno pētnieku un zinātnes vides jautājumos. Man tas šķita svarīgi, jo jaunajiem zinātniekiem bieži ir ļoti laba izpratne par sistēmas praktiskajām problēmām, bet ne vienmēr ir pietiekami skaļa balss lēmumu pieņemšanā.
LJZA nesen nosvinēja 20 gadu jubileju, tātad Tu esi bijis liecinieks 50% apvienības līdzšinējās darbības! Vai vari padalīties novērojumos par LJZA darbības izmaiņām gadu gaitā?
No mana skatpunkta LJZA gadu gaitā ir kļuvusi redzamāka, profesionālāka un pārliecinošāka kā jauno zinātnieku balss. Sākotnēji šādas organizācijas bieži lielā mērā balstās uz dažu ļoti aktīvu cilvēku enerģiju, bet laika gaitā veidojas arī institucionālā atmiņa, sadarbības tīkli un spēja konsekventāk piedalīties zinātnes politikas diskusijās.
Man šķiet, ka LJZA nozīme ir ne tikai interešu pārstāvniecībā, bet arī tajā, ka tā palīdz jaunajiem zinātniekiem sajusties kā kopienai. Zinātnē bieži ir daudz individuāla darba un nenoteiktības. Tāpēc ir svarīgi, ka pastāv vide, kur jaunie pētnieki var satikties, runāt par kopīgām problēmām un kopā meklēt risinājumus.
Un, protams, jāpasaka liels paldies visiem, kuri šo organizāciju ir veidojuši. Divdesmit gadi šādai apvienībai nav nejaušība – tas nozīmē, ka vajadzība pēc tās ir bijusi un joprojām ir. Vēlu LJZA nākamajos divdesmit gados nostiprināties vēl vairāk, jo spēcīga zinātnieku kopiena nozīmēs arī augstus sasniegumus zinātnē.
Ko Tu šobrīd redzi kā aktuālākos jautājumus vai izaicinājumus jaunajiem zinātniekiem Latvijā?
Manuprāt, jaunajiem zinātniekiem Latvijā šobrīd ir vairāki savstarpēji saistīti izaicinājumi. Pirmais ir karjeras prognozējamība. Zinātnē ļoti daudz kas ir atkarīgs no projektiem, termiņiem, konkursiem un ārējā finansējuma. Tas veido vidi, kurā cilvēkam ir jābūt ļoti motivētam, bet reizēm ir grūti plānot dzīvi un profesionālo attīstību ilgtermiņā.
Otrais izaicinājums ir starptautiskā konkurētspēja. Jaunam zinātniekam Latvijā ir jāspēj būt līdzvērtīgam kolēģiem Eiropā un pasaulē – publicēties, sadarboties, piesaistīt finansējumu, piedalīties projektos. Tas ir labi, jo ceļ kvalitātes latiņu, bet tas prasa arī ilgtspējīgu atbalsta sistēmu, ne tikai individuālu entuziasmu.
Un trešais – mums jādomā, kā nezaudēt cilvēkus zinātnē. Valstī esam uzstādījuši likumsakarīgu mērķi palielināt doktoru skaitu, vienlaikus nenodrošinot pietiekami stabilu un atbalstošu zinātnes vidi. Praktiski tas nozīmē, ka ir nepieciešams paaugstināt investīcijas pētniecībā un izstrādē gan privātajā, gan publiskajā sektorā. Neapšaubāmi investīcijām ir jābūt mērķtiecīgām. Pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos tas nozīmē – fokusēties uz drošību un aizsardzību, vienlaikus arī domājot par uzņēmējdarbību, inovāciju un demogrāfiju, kas ir kritiska valsts pastāvēšanai ilgtermiņā.
Ko Tu gribētu novēlēt vai ieteikt studentiem, kas domā par studijām doktorantūrā?
Šķiet, viena no biežākajām kļūdām, ko esmu novērojis doktorantu pētījumos – temati ir izvēlēti aktuāli, taču ar diezgan specifisku, šauru problemātiku. Tiem ir praktiska nozīme darba izstrādes laikā, bet, pabeidzot doktorantūru, aplūkotais jau ir zaudējis aktualitāti. Protams, daudzi cer, ka savus pētījumus pabeigs divu, trīs gadu laikā, taču statistika ir nepielūdzama – doktorantūru vispār pabeidz tikai ap 40% no visiem uzsākušajiem, bet studiju programmas paredzētajā laikā – tikai ap 20% jeb katrs piektais.
Līdz ar to – ir jācenšas būt ražīgiem un efektīviem, bet ir jāsaprot un jāpieņem, ka dažādu iemeslu dēļ process var ieilgt. Laika plānošanai noteikti iesaku gan time-boxing, gan pomodoro tehnikas, tomēr jāsaprot, ka atkarībā no priekšzināšanām var būt nepieciešama noteikta ieskriešanās mācīšanās līknes (learning curve) sākumā. Noteikti iesaku izvēlēties starpdisciplinārus pētniecības tematus, jo to rezultātiem būs plašāka izmantojamība.
Paldies par sarunu!
