26.11.2025. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Konferenču centrā notika Latvijas Jauno zinātnieku apvienības (LJZA) diskusiju cikla “Zinātne sabiedrībai” otrā diskusija par kopienu un migrāciju.
Diskusija par kopienas nozīmi
Diskusijā “Kopienas spēks individuālisma ēnā” tika iezīmēts kopienas jēdziens un piederības sajūtas loma migrācijas procesos, meklējot atbildes uz jautājumu: “Vai kopiena var būt spēks, kas palīdz atgriezties, sakņoties un augt?” Diskusiju vadīja LJZA valdes locekle, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes pētniece Aina Semjonova. Diskusijā piedalījās:
- Kristaps Loze, zvērināts advokāts, bijušais AppLV valdes priekšsēdētājs,
- Iveta Ozola-Cīrule, psiholoģe, remigrācijas pētniece un docente Latvijas Universitātē,
- Dārta Apsīte, komunikācijas dizaina studijas “Ausme” radošā direktore, bijusī nodibinājuma 2×2 padomes locekle, radošas domāšanas un jauniešu kopienu veidošanas praktiķe.
Diskusijas iesākumā dalībnieki definēja kopienas jēdzienu. Runātāji atzina, ka piederības sajūtu veido virkne savstarpēji saistītu faktoru: kopīga identitāte un stāsti, līdzīgas vērtības, savstarpēja uzticēšanās, emocionālā drošība, atbalsta sajūta un pārliecība, ka konkrētajā cilvēku lokā ir pieņemti dažādi viedokļi un pieredzes.
Mūsdienu mainīgajā, uz individuālismu tendētajā laikā ir pazudis jēdziens “ciems”, it sevišķi tā ģeogrāfiskajā nozīmē. Tomēr cilvēka psiholoģija liek meklēt un uzturēt saikni ar savējiem. I. Ozola-Cīrule prezentācijā “Kopienas spēks” sniedza zinātnē balstītu skaidrojumu par kopienas lomu sabiedrībā. I. Ozola-Cīrule norādīja, ka kopiena ir sociālais, emocionālais un psiholoģiskais resurss, kas spēj uzlabot veselību un ilgdzīvi. Aptaujas parāda, ka Latvijas iedzīvotājiem raksturīgs augsts individuālisma līmenis un zema uzticēšanās, kas jo sevišķi aktualizē vajadzību runāt par kopienām un meklēt veidus, kā tās stiprināt.
Tālāk diskusijā tika runāts par to, ko saprotam ar vārdu “mēs”, un kā latvieši uztver migrācijas jautājumus. K. Loze un I. Ozola-Cīrule dalījās personīgajā pieredzē un raksturoja izaicinājumus, ar kuriem, atgriežoties Latvijā, saskaras remigranti, piemēram, nepiederības sajūtu, pārmaiņas identitātē pēc ilgāka laika ārzemēs, satraukumu par to, vai “savējie” viņus pieņems. Tika minēti arī praktiski šķēršļi: sarežģīti administratīvie procesi, pārpratumi saziņā un atšķirīgas gaidas no ģimenes vai vietējās kopienas.
Remigrācijas pieredzi var apgrūtināt gan latviešiem raksturīgi augstais individuālisma līmenis un attieksmes jautājumi, gan arī juridiskā un administratīvā vide. Diskusijā izskanēja, ka daudzi remigranti, atgriežoties Latvijā pēc vairākiem gadiem ārzemēs, sastopas ar negaidītām sociālām un praktiskām barjerām — sākot ar pārsteigumu, ka viņu pieredze tiek uztverta ar zināmu piesardzību, un beidzot ar sajūtu, ka “vietā ir jāpierāda sevi no jauna”. Ne vienmēr vietējā kopiena ir atbalstoša: nereti tiek kritiski vērtēti gan atšķirīgi uzskati, gan jaunas idejas, ko remigranti cenšas ieviest. Runātāji norādīja arī uz birokrātiskajiem šķēršļiem: sarežģītu dokumentu apriti, ilgām rindām, nesaskaņotām institūciju prasībām. Tajā pašā laikā tika atzīmēti arī pozitīvi piemēri: pašvaldību atbalsta programmas, diasporas organizāciju iniciatīvas un iedvesmojoši stāsti par veiksmīgu integrēšanos darba tirgū un vietējās kopienās.
Remigrācijas jautājums skar dažādus sociālus un ekonomiskus valsts attīstības aspektus, kas saistīti ar speciālistu atgriešanos Latvijā pēc mācībām vai darba ārzemēs. Diskusijā tika apspēlētas frāzes “brain drain” (angļu val. “aizplūdušās smadzenes” jeb aizbraukušie speciālisti) un “brain gain” (angļu val. “atgūtās smadzenes” jeb atvestās kompetences), runājot par vērtību, ko sabiedrība var iegūt caur remigrantiem un viņu atšķirīgo pieredzi.
Kopumā diskusijā iezīmējās, ka remigrācijas pieredzi veido nevis viens faktors, bet sarežģīts sociālās uztveres, kopienes atbalsta un administratīvo procesu kopums, un jebkurš no šiem elementiem var gan veicināt, gan kavēt veiksmīgu atgriešanos Latvijā.
Diskusijas noslēgumā dalībnieki piedāvāja vairākus risinājumus, kā uzlabot remigrācijas pieredzi Latvijā un vienlaikus stiprināt kopienas. Tika uzsvērts, ka būtiska nozīme ir ne tikai valsts institūciju darbam, bet arī iedzīvotāju attieksmei un pašas kopienas spējai būt atvērtai dažādībai. Dalībnieki norādīja, ka atbalstošu un drošu vidi veido ikdienas komunikācija — Latvijā jāstiprina sarunāšanās kultūra un sadarbība.
Kā pozitīvi piemēri tika minētas kustības un iniciatīvas, kas jau šobrīd veicina kopienas izjūtu: 2×2 jauniešu nometnes, kas stiprina piederību un latvisko identitāti, un AppLV, kas rada platformu sadarbībai un savstarpējam atbalstam profesionāļu vidū. Šādas iniciatīvas demonstrē, ka kopienas var augt gan lokāli, gan digitālajā vidē, ja vien tām ir skaidrs mērķis un cilvēki, kas tās uztur.
Dalībnieki vienojās, ka spēcīga kopiena nav pašsaprotama — tā ir jāveido apzināti. Tā prasa rūpes, atvērtību un gatavību pieņemt, ka katrs, kurš atgriežas, atnes sev līdzi vērtīgu pieredzi, kas var kļūt par kopīgu ieguvumu.
A. Semjonova rezumēja: “Diskusija mums atgādināja, ka cilvēks neaug viens un, lai cilvēks varētu atgriezties, ir nepieciešams kopienas atbalsts. Mēs, Latvija, varam kļūt stiprāki tikai tad, ja mēs spējam paskatīties viens uz otru nevis ar aizdomām, bet ar interesi. Nevis ar sacensību, bet ar atvērtību.”
Cikls “Zinātne sabiedrībai”
Iezīmējot Latvijas Jauno zinātnieku apvienības (LJZA) divdesmitgadi, LJZA sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku (LNB) rīko diskusiju ciklu “Zinātne sabiedrībai”. Cikls sastāv no trīs diskusijām:
- 28.10.2025. “ZINĀTNES POLITIKA – ATSPĒRIENS VAI SPĒRIENS LATVIJAS IZAUGSMEI?”
- 26.11.2025. “KOPIENAS SPĒKS INDIVIDUĀLISMA ĒNĀ”
- 18.12.2025. “KAM UZTICĒT AKADĒMISKO ĒTIKU LATVIJĀ?“
Pasākums tika organizēts ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālo atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem projekta Nr. 2025.LV/NVOF/MAC/070 ietvaros.
