Iveta Ozola-Cīrule ir klīniskā un veselības psiholoģe, remigrācijas pētniece, docente un zinātniskā grāda pretendente Latvijas Universitātē. Iveta labprāt iesaistās jēgpilnos un sabiedriski nozīmīgos projektos, tajā pašā laikā meklējot balansu starp zinātnieces karjeru un dzīvi ārpus tās. Lai uzzinātu vairāk par atgriešanās migrāciju, brīvību uzdot jautājumus un mazo soļu vērtību, aicinām Ivetu uz sarunu interviju sērijā «Iepazīsti jauno zinātnieku!»
Tava promocijas darba tēma ir “Atgriešanās migrācijas stress un psiholoģiskie resursi tā pārvarēšanai”. Bet sāksim ar jautājumu: kā Tu nonāci pie intereses par psiholoģiju un izvēlējies šo studiju un pētniecības virzienu?
To, ka atgriešanās migrācija būs mana pētniecības tēma, zināju jau pat vēl pirms maģistrantūras, kad dzīvoju Vācijā un mūsu ģimenē vēl līdz galam nebija pieņemts lēmums – atgriezties dzīvot Latvijā. Prombūtnes laikā izgāju cauri dažādām emocijām un pārdzīvojumiem un biju jau pati sākusi meklēt atbildes, kas ar mums, cilvēkiem, notiek, kad mēs migrējam jeb pametam mājas. Tad pēkšņi sākās Covid-19 pandēmija un atgriešanās lēmums tika pieņemts ļoti strauji. Tai brīdī gan vēl līdz galam nebiju saslēgusi šīs tēmas kopā – kā atgriešanās saistīta specifiski ar klīnisko psiholoģiju. Uzsākot studijas, pavisam ātri nonācu pie atklāsmes – ka vistiešākajā veidā. Un tam sekoja arī nākamais pārsteigums – par to neviens nerunā! Tas okeāns pa vidu atgriešanās migrantiem un sabiedrībai zināšanās par šo tēmu, ir milzīgs.
Kā Tu īsumā izskaidrotu, kāpēc Tavs pētījums ir svarīgs sabiedrībai?
Atbildi uz šo jautājumu jau iesāku iepriekšējā atbildē – tātad, viens no būtiskākajiem ieguvumiem ir psihoizglītošana. Patiesībā vienkārši jau šīs tēmas aktualizācija ir milzu ieguvums – remigranti īsā laika periodā iet cauri ārkārtīgi daudz lietām un nemaz nav laika apstāties un pārdomāt – tā, kas tagad ar mani notiek? Katrreiz, kad man ir bijusi iespēja par atgriešanās migrācijas psiholoģiskajiem aspektiem runāt – radio, intervijās u.tml., pēc tam man raksta cilvēki un saka – ka beidzot kāds viņu izjūtām ir iedevis vārdus. Kopsavelkot šīs domas, gan indivīda, gan sabiedrības līmenī ieguvums ir labāka izpratne par to, ka atgriešanās mājās ne vienmēr nozīmē vienkārši atgriezties tur, kur viss ir pazīstams un kur dzīve turpināsies no tās vietas, kur reiz apstājusies. Arī pati sabiedrība bieži sagaida – nu, cilvēks taču ir atgriezies mājās, kas gan tur tāds grūts? Bet cilvēks ir mainījies, mājas pa šo laiku ir mainījušās, attiecības ir mainījušās. Ja mēs to labāk saprotam, tad varam ne tikai palīdzēt tiem, kuri atgriežas, bet arī veidot sabiedrību, kurā viņiem tiešām ir vieglāk atkal justies piederīgiem.
Kas Tevi motivē pētniecībā?
Man laikam visvairāk patīk iespēja saprast, nevis pieņemt lietas kā pašsaprotamas. Un iespēja meklēt atbildes uz jautājumiem, kuriem ir arī reāla nozīme cilvēku dzīvē. Tā kā es darbojos arī ar kvalitatīvo pētniecību, man ļoti vērtīga šķiet iespēja dzirdēt cilvēku stāstus – nevis tikai ieraudzīt, ka divi mainīgie ir statistiski saistīti, bet saprast, kas aiz šīs saistības stāv, kā cilvēki paši piedzīvo un skaidro to, kas ar viņiem notiek. Dažkārt datos parādās kaut kas tāds, ko sākumā vispār neesi gaidījis, citreiz tieši pretēji – tie ļauj pamatot to, kas sākumā bijusi tikai nojauta vai vērojums.
Kopumā man pētniecība šķiet sabiedriski ļoti nozīmīgs darbs. Tāpēc ir arī diezgan skumji noskatīties brīžos, kad sabiedrībā zinātne un pētnieku darbs netiek novērtēts vai tiek mēģināts ierobežot pētnieku brīvību. Bet varbūt tieši šādi brīži arī atgādina, kāpēc zinātne ir vajadzīga. Iespēja brīvi uzdot jautājumus, pārbaudīt pieņēmumus un arī nonākt pie secinājumiem, kas ne vienmēr visiem ir ērti, manuprāt, ir viena no veselīgas sabiedrības pazīmēm.
Pagājušā gada novembrī Tu piedalījies LJZA rīkotajā diskusijā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā “Kopienas spēks individuālisma ēnā”, kur runāji par remigrāciju gan no personīgās pieredzes perspektīvas, gan kā pētniece. Vai un kā Tu nošķir savu personīgo pieredzi no pētījuma gaitā iegūtajiem secinājumiem?
Es nedomāju, ka savu personīgo pieredzi varu vai ka man vajadzētu pilnībā nošķirt no pētniecības. Kaut kādā ziņā tā man palīdz – gan ar lielāku empātiju uzklausīt cilvēkus, gan noturēt interesi par šo jomu, gan arī saprast, ka, jā, šī ir nopietna un īsta problēma, ko cilvēki piedzīvo.
Taču, veicot pētījumu un uzklausot citu cilvēku pieredzes, es sevi vairāk redzu kā tādu mediju – cilvēki man izstāsta savus stāstus, es ievācu un analizēju šos datus un pēc tam organizēju šo darbu tālāk, tai skaitā, ziņojot par pētījuma rezultātiem. Tajā brīdī centrā vairs nav mana personīgā pieredze, bet gan tas, ko man ir uzticējuši pētījuma dalībnieki.
Man ir svarīgi pārstāvēt šīs grupas pieredzi un iedot viņiem balsi – panākt, lai tas, ko cilvēki piedzīvo atgriežoties, nepaliek tikai viņu individuālais stāsts, bet tiek sadzirdēts un labāk saprasts arī plašākā sabiedrībā.
Intervijā Latvijas Radio “Zinātnes vārdā” Tu remigrantu atgriešanos dzimtenē raksturoji kā “negaidītu sadursmi ar zināmo”. Tu pati esi dzīvojusi Īrijā un Vācijā, bet Latvijā atgriezies Covid-19 laikā. Kas remigrantu pieredzei raksturīgs, atgriežoties dzimtenē lielu krīžu laikā, atšķirībā no remigrācijas mierīgos laikos?
Krīzes laikā klāt nāk vēl viens nenoteiktības slānis. Migrācija pati par sevi ir jau ļoti lielas dzīves pārmaiņas – īsā laikā mainās vairākas dzīves lielās jomas: dzīvesvieta, darbs, sociālais loks, reizēm bērniem skola, visa ikdienas rutīna. Bet krīzes situācijā arī vide, kurā cilvēks atgriežas, vairs nav stabila.
Manā gadījumā Covid laikā tas bija ļoti izteikti. Daudzas lietas, uz kurām normāli varētu balstīties adaptācijas procesā – satikšanās ar cilvēkiem, sociālā dzīve, iespēja veidot jaunu ikdienas ritmu, pēkšņi vienkārši nebija pieejamas. Es parasti saku, ka atgriešanās migranti ir resursiem bagāti cilvēki. Tā nu arī mēs, savā ģimenē, jau ierasti risinājām visas grūtības tikai ar saviem resursiem. Es gan nezinu, vai tas padara mūs stiprākus, varbūt vienkārši nedaudz vientuļākus.
Tu strādā LU projektā Intelekta un attīstības novērtēšanas testa IDS-2 ieviešanai Latvijā. Pastāsti sīkāk par šo nodarbi un kā tā papildina Tavu darbu pētniecībā!
Darbs pie IDS-2 ir pavisam cita mana profesionālā puse, bet man ļoti interesanta. Tas ir plašs intelekta un attīstības novērtēšanas instruments bērniem un jauniešiem, un tā ieviešana Latvijā nozīmē patiešām daudz. Ir jādomā par adaptāciju Latvijas kultūras un valodas videi, jāiegūst Latvijas bērnu dati, jāveido normas un jāpārliecinās, ka instruments arī pie mums mēra to, ko tam ir paredzēts mērīt.
Man kā klīniskajai psiholoģei tas ir īpaši interesanti, jo te pētniecība ļoti tieši satiekas ar praksi. Rezultātā top instruments, kuru psihologi pēc tam reāli izmantos darbā ar bērniem un ģimenēm. Man patīk arī tas, ka šis projekts ļauj izkāpt ārpus manas migrācijas pētniecības tēmas un strādāt ar pavisam citiem pētniecības jautājumiem.
Esmu ļoti lepna par iespēju būt daļai no šī projekta un priecājos par sadarbībām ar kolēģiem. Projekts noslēgsies 2028. gadā, mums vēl ir daudz ko darīt un katru dienu virzāmies tuvāk mērķim. Šāda pētniecības pieredze ir neatsverama!
Tu esi zinātniskā grāda pretendente un Tavs promocijas darbs jau ir iegājis noslēguma fāzē. Ar kādām sajūtām atskaties uz doktorantūrā aizvadītajiem gadiem? Vai īstenība atbilda gaidām, kas bija, uzsākot doktorantūras studijas
Tagad, esot jau gandrīz augšā, tas kalns, protams, izskatās pavisam citādi nekā toreiz, skatoties uz to no apakšas. Un laikam tas ir viens no lielākajiem ieguvumiem – ne tikai pats promocijas darbs, bet apziņa, cik daudz iespējams izdarīt, ja ļoti lielu un sākumā biedējošu uzdevumu sadala mazos soļos un vienkārši turpina iet. Šo domu arī iekļāvu promocijas darba pateicības sadaļā saviem bērniem – talants ir dāvana, bet dzīves ceļā visdrošāk uz priekšu ved neatlaidība.
Tu pati esi atzinusi, ka šobrīd Tev ir aktuāli meklēt balansu – zinātniece, sieva, mamma. Vai Tu esi atkodusi savu pareizo līdzsvara formulu karjeras un dzīves apvienošanai?
Man šķiet, ka esmu atkodusi tikai to, ka līdzsvars nav stāvoklis, kuru vienreiz sasniedz un tad tajā mierīgi dzīvo. Es to iztēlojos kā uzkāpšanu uz balansa dēļa – kamēr esi modrs, turi visu pārredzamu un aktīvi plāno visas mazās dzīves nianses, tikmēr izdodas noturēties. Bet, ja viss sasveras uz vienu pusi, iespēja nogāzties palielinās.
Tās laikam ir tādas žonglēšanas prasmes – bumbiņu gaisā ir daudz, noturēt tās nav viegli, bet ar laiku prasmes uzlabojas. Jābūt gatavam vienas dienas laikā pārslēgties starp ļoti dažādām lomām – pa dienu lasīt pētījumus, vakarā grāmatiņu ar divgadnieci, gatavot prezentācijas lekcijām un tad konfektes bērnudārza Miķeļdienas tirdziņam, atbalstīt studentus, rakstot maģistra darbus, un pēc tam savu bērnu, gatavojoties olimpiādei.
No psiholoģijas te man patīk doma, ka līdzsvars nenozīmē vienādu laika un enerģijas sadalījumu visām dzīves jomām. Dažādos periodos kaut kas neizbēgami prasīs vairāk. Man svarīgāk šķiet vērot, kad viena no dzīves jomām sāk ilgstoši apēst visas pārējās, un tad mēģināt to dēli atkal dabūt mazliet tuvāk līdzsvaram.
Kas Tevi mudināja iestāties LJZA?
Droši vien vairāki iemesli. Pirmkārt, vēlme būt daļai no plašākas zinātnieku kopienas, nevis palikt tikai savā nozarē un savā pētniecības tēmā. LJZA ir iespēja satikt cilvēkus no pilnīgi citām zinātnes jomām, un man tas šķiet ļoti vērtīgi. Turklāt tie vienkārši ir ļoti jauki cilvēki, ar kuriem man ir bijis gods un prieks iepazīties.
Man ir svarīgi arī tas, ka LJZA iesaistās jautājumos, kas skar zinātniekus un zinātnes vidi kopumā. Ja ir lietas, kuras man pašai šķiet svarīgas un kuras gribas atbalstīt, tad ir daudz jēgpilnāk to darīt kopā ar citiem, nevis katram atsevišķi no savas laboratorijas.
Ko tu gribētu novēlēt vai ieteikt studentiem, kas šobrīd domā par stāšanos doktorantūrā?
Es laikam ieteiktu pārāk ilgi nestāvēt tā kalna pakājē, mēģinot iztēloties visu ceļu līdz virsotnei. Doktorantūra no malas var izskatīties pēc kaut kā milzīga un gandrīz neizdarāma, bet patiesībā arī to veido ļoti daudzi mazi soļi – viens izlasīts pētījums, viena uzrakstīta lappuse, viena saruna ar darba vadītāju.
Svarīgi ir izvēlēties īsto tēmu, kas pašam tiešām interesē. Ar to būs jādzīvo vairākus gadus, tāpēc ar “šis varētu būt labs promocijas darbam” vien, manuprāt, nepietiek. Ir jābūt vēlmei tiešām kaut ko saprast, atrast atbildes un turpināt tās meklēt arī tad, kad process neiet tik ātri, kā gribētos.
Bet kopumā es teiktu, ja ir interese un vēlme to darīt, tad mēģināt. Nevajag jau pirmajā dienā zināt, kā tieši tiksi līdz galam. To var noskaidrot pa ceļam.
Paldies par sarunu!
