Laila Silamiķele ir vadošā pētniece Nacionālajā pētniecības un inovāciju institūtā (NIRI), kur pēta gan osteoartrīta molekulāros mehānismus, gan mikrobioma lomu dažādu slimību norisē. Lailai ir pieredze gan pētniecības projektu vadībā, gan izpildē, kā arī starptautiskā sadarbībā. Tāpat Laila ir arī Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes docente. Laila ir Latvijas Jauno zinātnieku apvienības (LJZA) valdes locekle un aktīvi strādā pie akadēmiskās ētikas jautājumiem. Lai uzzinātu vairāk par slimību molekulāro līmeni, pētnieku atbildību un degsmi stāties pretī nezināmajam, aicinām Lailu uz sarunu interviju sērijā «Iepazīsti jauno zinātnieku! »
Kas Tevi pamudināja studēt dabaszinātnes un kā Tu nonāci līdz pētniecībai molekulārajā bioloģijā un biomedicīnā?
Visticamāk, ka analītiskais prāts un dabiska tieksme pēc intelektuāliem izaicinājumiem. Līdzīgi citiem mācību priekšmetiem skolā arī bioloģija man interesēja un padevās. Kad sāku studēt, šķita, ka molekulārā bioloģija ir aizraujošākā, visizaicinošākā un vismazāk izpētītā bioloģijas joma. Tās pētniecības objektus, piemēram, DNS molekulas, mēs tā vienkārši nevaram redzēt, taču tām ir tik izšķiroša nozīme ikvienā dzīvības procesā. Turklāt biomedicīnas jomā, piemēram, pētot slimību molekulāros mehānismus un meklējot iespējas tās ārstēt, ir iespēja ar šīm zināšanām palīdzēt cilvēkiem. Tā nu izvēlējos savu zinātnisko karjeru veidot šajā nozarē. Šobrīd gan mana pētniecība kļūst arvien starpdisciplinārāka.
Kā Tu īsumā izskaidrotu, kāpēc Tavs pētījums ir svarīgs sabiedrībai?
Vecumdienās ar osteoartrītu slimo katrs trešais cilvēks (dati atšķiras atkarībā no vecuma grupas), turklāt sievietes no tā cieš biežāk nekā vīrieši. Tā ir hroniska locītavu slimība, kas izraisa pastāvīgas sāpes un samazinātu kustību apjomu. Slimība skar arī cilvēkus darbspējas vecumā, kuri bieži ir spiesti pamest darba tirgu. Tas rada ne vien ievērojamu sociālekonomisku slogu visai sabiedrībai, bet arī samazina pašu pacientu dzīves kvalitāti.
Zinātniskā pieeja šobrīd mainās, un mēs vairs nevaram uzskatīt osteoartrītu par vienkārši locītavu mehāniskas nolietošanās slimību – tam ir dažādi apakšveidi. Mūsu uzmanības lokā ir tieši iekaisīgā osteoartrīta apakšveids, kam raksturīgs lokāls locītavas apvalka iekaisums. Mans šī brīža projekts mēģina šo slimību “atkodēt” molekulārā līmenī – mēs meklējam specifiskas molekulas un šūnu iezīmes, lai slimību varētu diagnosticēt ātrāk, precīzāk un pacientam saudzīgāk, kā arī nākotnes pētījumos varētu radīt mērķtiecīgu terapiju. Vienkāršiem vārdiem – šis pētījums palīdzēs nodrošināt, lai cilvēki vecumdienās varētu kustēties bez sāpēm un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.
Kas Tevi motivē ikdienas darbā?
Mana galvenā motivācija ir vēlme izzināt un uzlabot lietas, kā arī darīt sev interesantu darbu. Pētnieka profesija unikālā veidā apvieno gandrīz visu, kas man ir nozīmīgs. No vienas puses, zinātne man dod pilnīgu patstāvību un iespēju izaicināt sevi, bet no otras – tā ir cieša sadarbība ar citiem un būšana ļoti aktīvu, zinošu cilvēku burbulī. Te nav vietas rutīnai. Šis darbs prasa radošumu un sniedz iespēju darboties starptautiskā vidē, risinot globāli jēgpilnus jautājumus. Tā ir arī iespēja mācīt, dalīties ar zināšanām un iedvesmot citus. Tas viss kopā rada sajūtu, ka darbam ir lielāka nozīme.
Šobrīd Tu strādā vairākos pētniecības projektos, un Tev ir pieredze gan kā projekta vadītājai, gan izpildītājai. Tie ir lieliski panākumi un iespēja sniegt pienesumu nozarei. Tajā pašā laikā pievērsties dažādām tēmām vienlaicīgi var būt izaicinājums. Kas šobrīd ir “prasīgākā” pētniecības daļa un kā Tu atrodi līdzsvaru starp dažādiem pienākumiem darbā?
Prasīgākā pētniecības daļa ir tieši visu dažādo jomu un lomu apvienošana, kas ne vienmēr izdodas tik labi, cik gribētos. Pēdējā laikā esmu bijusi vienlaicīgi iesaistīta vairākos zinātniskos projektos, un katrs no tiem ir par atšķirīgām slimībām un kontekstiem. Sanāk pastāvīgi apgūt ko jaunu, paralēli liekot lietā jau uzkrātās prasmes preklīniskos pētījumos. Tam visam klāt nāk dažādas papildu aktivitātes, kas ar tiešo pētniecību ir saistītas tikai pastarpināti, taču arī prasa laiku un enerģiju. Vēl mācos atrast darba un dzīves līdzsvaru, un naivi ceru, ka kādreiz tas izdosies.
Tev ir bijusi veiksmīga pieredze vairākās COST (European Cooperation in Science and Technology – Eiropas sadarbības tīkli zinātnē un tehnoloģijās) akcijās. Kādi ir lielākie ieguvumi no dalības starptautiskos tīklos Tavā zinātnes nozarē?
COST akcijas paver iespēju pavisam vienkāršā veidā tīkloties un sastrādāties ar citiem Eiropas ekspertiem. Tā kā man ir starpdisciplināras intereses, katra akcija ir bijusi par citu tēmu – no laboratorijas dzīvnieku zinātnes un abu dzimumu iekļaušanas pētījumos līdz osteoartrīta tīklam un lielo valodu modeļu pielietošanai zāļu izstrādē. Šīs daudzveidīgās pieredzes kombinējas un veido mani par pētnieci ar plašu kvalifikāciju. Tas ļauj ne tikai sekot nozares aktualitātēm, bet arī pašai iesaistīties tās virzībā, piedaloties diskusijās un aktivitātēs, un katrs šāds komandējums ir iedvesmojošs.
Kas Tevi mudināja padziļināti pievērsties pētniecības ētikai?
Kad Porto Universitātē piedalījos sertifikācijas kursos darbam ar laboratorijas dzīvniekiem, man ļoti paveicās ar brīnišķīgiem pasniedzējiem, kuri Eiropā ir vieni no vadošajiem ekspertiem šajā jomā. Šie cilvēki ar savu piemēru man atvēra pavisam jaunu pasauli, konkrētāk interesi par pētniecības ētiku laboratorijas dzīvnieku zinātnes jomā, kā arī to, kā ir pareizi veicami šādi izmēģinājumi tā, lai tie būtu jēgpilni, cik vien iespējams, ētiski, kā arī ar pēc iespējas lielāku atkārtojamību.
Arvien vairāk iedziļinoties šajā tēmā, es arvien skaidrāk nofiksēju sevī ētikas jēdzienu. Ētika ir ne tikai par pētniecības objektu morālo statusu un aizsardzību jeb tā saucamā pētniecības ētika, bet arī pētniecības integritāte jeb tas, cik atbildīgi kā pētnieki īstenojam savus pētījumus, kā arī ziņojam par to rezultātiem un kā mijiedarbojamies ar kolēģiem. Tā jau ir daļa no plašās akadēmiskās ētikas, kas ir aktuāla ikvienā pētniecības nozarē, ne tikai biomedicīnā. Šī padziļinātā interese ir loģiski attīstījusies arī manos praktiskajos pienākumos – šobrīd darbojos gan nacionālā pētniecības ētikas komisijā, gan arī nesen izveidotajā NIRI Ētikas komisijā, kas ir orientēta uz akadēmisko ētiku.
Kā LJZA valdes locekle Tu ētikas jautājumus skaties vēl plašāk. Noteikti jāsaka Tev liels paldies par akadēmiskās ētikas un pētniecības integritātes jautājumu aktualizēšanu Latvijā. Vēl jo vairāk – par aktīvu risinājumu meklēšanu. LJZA gan iesaistās starptautiskos akadēmiskās ētikas pasākumos, gan veic mērķtiecīgus soļus centralizēta akadēmiskās ētikas biroja izveidei Latvijā. Daudziem jaunajiem zinātniekiem atmiņā palikušas Ētikas debates, kuras organizēji LJZA Vasaras skolās 2025. un 2026. gadā. Kā pēdējos gados Latvijā mainījusies izpratne par akadēmisko ētiku?
Paldies LJZA par uzticēšanos un iespēju šajā iesaistīties, kā arī liels paldies LJZA valdes loceklēm Raimondai Solohai un Rasmai Pīpiķei par kopīgo darbu pie šo jautājumu virzīšanas nacionālā līmenī un visiem citiem LJZA pārstāvjiem, kas, vēl pirms pievienojos LJZA, ir darbojušies Ētikas darba grupā.
Man ir liels prieks, ka Ētikas debates nu jau ir kļuvušas par spēcīgu tradīciju LJZA Vasaras skolās un dalībnieki tajās aktīvi iesaistās. Tas ir taustāms veids, kā praksē parādīt, cik situācijas akadēmiskajā vidē mēdz būt sarežģītas un neviennozīmīgas. Dažiem jaunajiem zinātniekiem šī ir pirmā reize, kad viņi aizdomājas un apzinās, ka atsevišķas situācijas, ko viņi redz apkārt, nav pareizas un atbalstāmas. Kopumā izpratne Latvijā sāk veidoties, pateicoties dažādiem starptautiskiem projektiem un iniciatīvām, ko īsteno jomas profesionāļi, tomēr darāmā ir ļoti daudz. Te ir būtiski pieminēt, ka Latvijā, atšķirībā no lielākās daļas Eiropas valstu, joprojām nav nevienas centralizētas struktūras, kas nodarbotos ar šiem jautājumiem, tai skaitā izglītošanu un prevenciju. Tieši šo mēs, LJZA, vēlamies sasniegt.
Kas Tevi mudināja iestāties LJZA un vai Tu jau uzreiz zināji, ka būsi aktīva kopienas dalībniece un pat kļūsi par LJZA valdes locekli?
Par LJZA biju dzirdējusi jau vairākus gadus pirms iestāšanās, taču tobrīd vēl detalizēti nesekoju līdzi apvienības darbam. Īsi pēc doktora grāda iegūšanas sapratu, ka esmu gatava uzzināt vairāk un iesaistīties. Uzreiz pēc iestāšanās sāku aktīvi darboties Ētikas darba grupā. Man pašai par pārsteigumu – jau pēc gada nolēmu startēt vēlēšanās un kļuvu par valdes locekli. Darbošanās valdē ir būtiski paplašinājusi manu skatījumu uz zinātni Latvijā un pasaulē, kā arī devusi izpratni par politikas veidošanu. Man tas viss joprojām ir kaut kas jauns, nezināms un ļoti interesants.
LJZA lielākā vērtība ir iespēja satikt jaunos zinātniekus no visdažādākajām nozarēm. Mums ir atšķirīgas pieredzes, bet līdzīgi mērķi. Tas ļoti bagātina redzesloku un palīdz ieraudzīt savu darbu plašākā kontekstā. Turklāt šī vide ir lielisks treniņš. Pat divi vienas jomas zinātnieki ne vienmēr uzreiz saprot viens otra pētījumu specifiku, nemaz nerunājot par dažādām nozarēm un sabiedrību kopumā. LJZA ir viena no iespējām mācīties runāt par savu zinātni tā, lai citi tevi tiešām saprastu.
Kādu mītu vai stereotipu par zinātniekiem Tu gribētu lauzt?
Zinātnieki nav cilvēki, kas zina visu. Ir tieši otrādi – zinātnieki vislabāk apzinās, cik daudz viņi vēl nezina. Un tieši šī vēlme izpētīt nezināmo, manuprāt, lielāko daļu motivē izvēlēties šo ceļu. Tā kā mēs savā darbā balstāmies tikai uz pierādījumiem un faktiem, zinātnieki parasti runā ļoti piesardzīgi un pārdomāti. Tāpēc mēs reizēm publiskajā telpā izskatāmies mazāk pamanāmi vai klusāki nekā dažādi dezinformatori, kuriem šaubas nav raksturīgas. Zinātniekiem bieži pārmet, ka mēs par maz stāstām par savu darbu. Taču mūsu ikdiena, veicot pētījumus un piesaistot finansējumu to veikšanai ir tik intensīva, ka komunikācijai bieži vien atliek pārāk maz laika. Kamēr mēs vēl tikai mācāmies atrast šo līdzsvaru, sabiedrībai nepieciešams saglabāt kritisko domāšanu.
Ko Tu gribētu novēlēt vai ieteikt topošajiem un jaunajiem zinātniekiem saistībā ar karjeras attīstību pēc doktora grāda iegūšanas?
Apzināties to, ka doktora grāda iegūšana ir tikai sākums nevis finišs zinātnieka karjerā. Tāpēc es aicinu jaunos pētniekus būt aktīviem starptautiskajā apritē, vienmēr turēt augstus zinātniskā darba standartus un pašiem kļūt par kvalitatīvas, godīgas zinātnes dzinējspēku. Nebaidieties izaicināt sevi un sistēmu, jo tieši jauno zinātnieku enerģija un redzējums ir tas, kas virza uz priekšu gan mūsu nozari, gan visu sabiedrību.
Paldies par sarunu!
