Alina Sivačova ir Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes doktorante, pētniece un pasniedzēja. Alina nupat atgriezusies no Parīzes, kur kopā ar iGEM Latvia-Riga komandu izcīnīja sudraba medaļu starptautiskā sintētiskās bioloģijas konkursā. Apsveicam Alinu ar panākumiem un aicinām uz sarunu sērijā “Iepazīsti jauno zinātnieku!“
Tava pētniecības joma ir pārtikas zinātnē. Kā Tu nonāci pie savas disertācijas tēmas un pētījuma “Piena pārstrādes blakusproduktu biokonversijas izpēte vienas šūnas proteīna ieguvei”?
Pie šīs tēmas nonācu vēl maģistra studiju laikā Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte, kad mana darba vadītāja, profesore Inga Ciproviča, labi zinot manu izteikto interesi par sarežģītām un maz izpētītām tēmām, piedāvāja pievērsties mikoproteīna ieguvei. Tā kā abas specializējamies piena tehnoloģijā, mums uzreiz radās doma: “Kāpēc gan neizmantot kā substrātu tieši problemātisku piena pārstrādes blakusproduktu – biezpiena sūkalas?” Sākām pētīt, kuri mikroorganismi teorētiski spētu tās pārstrādāt, un nolēmām riskēt to pārbaudīt arī praksē.
Kā Tu īsumā izskaidrotu, kāpēc Tavs pētījums ir svarīgs sabiedrībai?
Mēs savu pētījumu redzam kā praktisku pienesumu ilgtspējīgākai pārtikas sistēmai. Biezpiena sūkalas šobrīd lielā apjomā veidojas kā blakusprodukts, kura utilizācija ir vides ziņā problemātiska, savukārt pārstrāde – izmaksu ietilpīga. Mūsu izstrādātais risinājums ļauj šo problēmu pārvērst par iespēju – no sarežģīti izmantojamas blakusplūsmas iegūt vērtīgas vienas šūnas olbaltumvielas, vienlaikus mazinot vides slogu un radot jaunu vietēju olbaltumvielu avotu.
Tu darbojies iGEM Latvia-Riga, kas ir daļa no starptautiskā iGEM konkursa, kurā talantīgi un izdomas bagāti studenti sacenšas, radot inovatīvus sintētiskās bioloģijas produktus. Kas Tevi motivē būt daļai no iGEM Latvia komandas?
Mana pirmā motivācija bija pārbaudīt sevi starpdisciplinārā vidē – saprast, vai manas zināšanas, darba disciplīna un pētnieciskais gars ir pietiekami spēcīgi, lai iedziļinātos ģenētiskajā inženierijā un sintētiskajā bioloģijā. Pievienojoties iGEM Latvia-Riga, es apzināti gribēju iziet ārpus savas ierastās pārtikas tehnoloģijas pasaules un izaicināt sevi pavisam citā zinātnes dimensijā.
Taču viss kļuva ļoti personisks tajā brīdī, kad idejošanas posmā komandas diskusijās izskanēja vārds “kazeīns”. Es to izdzirdēju – un tālāk viss tiešām bija kā miglā. Vēl pirms bija skaidrs, kādam mērķim tieši mums būs nepieciešams kazeīns, man kā piena tehnoloģei iestājās ļoti dziļa iekšēja sajūta, ka šī ideja ir “mana”. Tieši tur dzima mana otrā, vēl spēcīgākā motivācija – pierādīt, ka piens ir kas vairāk nekā tikai pārtika, ka tas var kļūt par pamatu arī risinājumiem medicīnā un biotehnoloģijā. Dalība iGEM man līdz ar to kļuva par ļoti personīgu stāstu – par piederību savai jomai, par uzticību piena tehnoloģijai un par drosmi aiziet daudz tālāk.
Tevi arī jāapsveic ar lieliskiem panākumiem – sudraba medaļu iGEM “Grand Jamboree” finālā, kas notika Parīzē 2025. gada oktobrī. Konkursā piedalījās aptuveni 400 komandas, un iGEM Latvia-Riga pārstāvēja Latviju ar projektu “Caseinova – bioloģiski saderīgu kazeīna apdegumu dziedēšanas sistēma ar propolisu un bakteriofāgiem lokālai infekciju kontrolei un audu reģenerācijas veicināšanai”. Kādas bija sajūtas, piedaloties tik plaša mēroga sacensībās?
Tās bija ļoti spēcīgas un spilgtas sajūtas. Vislielākais lepnums bija par to, ka iGEM Latvia-Riga komanda vairāku mēnešu laikā spēja ideju izstrādāt līdz tādam līmenim, ka patiešām bija ar ko doties uz Parīzi. Aiz tā stāv ļoti apjomīgs darbs – sākot ar literatūras izpēti, plazmīdu konstruēšanu un praktisko darbu laboratorijā, turpinot ar komunikāciju, Human Practices, iGEM Wiki izstrādi un beidzot ar finansējuma piesaisti, lai vispār būtu iespējams šo ceļu kopā noiet līdz galam. Brīdis, kad Grand Jamboree Parīzē tika paziņots, ka projekts Caseinova ir ieguvis sudraba medaļu, bija ļoti saviļņojošs – kā kluss, bet ļoti skaidrs apliecinājums, ka šis ceļš ar visu tā intensitāti un spriedzi patiešām ir bijis jēgpilns.
Īpaši nozīmīgi man ir izteikt pateicību Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātei par finansiālo atbalstu, kas deva man iespēju pārstāvēt universitāti tik augsta līmeņa starptautiskā konkursā. Savukārt savai vadītājai, profesorei Ingai Ciprovičai, esmu bezgala pateicīga par viņas līdzās būšanu visa projekta laikā, patieso ieinteresētību un iedrošinājumu ceļā uz mērķi — arī tajā brīdī, kad kļuva skaidrs, cik trausla patiesībā ir iespēja nonākt Parīzē, neskatoties uz visu jau ieguldīto darbu. Tieši viņas atbalsts padarīja Parīzi par realitāti, nevis tikai sapni.
Kā šī pieredze ietekmēja Tavu skatījumu uz zinātni un starpdisciplināru sadarbību?
Šī pieredze ļoti skaidri parādīja, ka mūsdienu zinātne reti eksistē vienas nozares robežās. Strādājot iGEM Latvia-Riga komandā, es tieši piedzīvoju, kā vienā projektā savijas pārtikas zinātne, gēnu inženierija un sintētiskā bioloģija, programmēšana, komunikācija un sabiedrības iesaiste. Taču vēl svarīgāk – šī pieredze asināja manu stratēģisko domāšanu reālos apstākļos, kur lēmumi ir jāpieņem nevis teorētiski, bet laikā ierobežotā, daudzdimensionālā projektā ar konkrētu mērķi un atbildību par rezultātu. Es iemācījos skatīties uz zinātni kā uz dinamisku sistēmu, kur katrs solis – no eksperimenta dizaina līdz komunikācijai un resursu plānošanai – tiešā veidā ietekmē gala iznākumu.
Man kļuva īpaši skaidrs, cik būtiski ir saskaņot zinātnisko dziļumu ar īstenošanas realitāti – proti, ne tikai radīt rezultātu, bet saprast, kurā attīstības posmā tas atrodas, kam tas ir gatavs šodien un kāds ir nākamais racionālais solis. Šī pieredze iemācīja domāt par pētniecību kā par secīgu, loģiski vadītu attīstības ķēdi ar skaidriem lēmumu punktiem, kur starpdisciplinaritāte nav deklarācija, bet instruments, ar kuru tiek samazināti riski un palielināta risinājuma dzīvotspēja.
Tieši šī pieredze man deva pārliecību, ka zinātniskā izaugsme šodien nozīmē ne tikai spēju redzēt kopainu, bet arī pieņemt stratēģiskus lēmumus nepilnīgas informācijas, laika spiediena un ierobežotu resursu apstākļos. Patiesi spēcīgi risinājumi rodas tur, kur dažādas disciplīnas ne tikai satiekas, bet tiek apzināti vadītas vienotā loģikā ar skaidru mērķi un atbildību par rezultātu.
Tu nesen sāki studēt doktorantūrā. Kā Tu iztēlojies šo akadēmiskās karjeras posmu, un vai izskatās, ka realitāte atbilst gaidām?
Jau pašā doktorantūras sākumā es ļoti skaidri sapratu, cik izšķiroši svarīgi ir prasmīgi izplānot darbību secību. Lai to varētu izdarīt jēgpilni, ir nepieciešama ļoti dziļa un sistemātiska literatūras izpēte, lai nevirzītos intuīcijas vadīta darbā, bet balstītos uz to, kas jau ir zinātniski pamatots, un netērētu laiku darbam, kas stratēģiski nedod pienesumu. Šajā posmā man kļuva īpaši tuvs princips, ka “lēnāk ejot, var aiziet tālāk” – nevis mesties darbos ar galvu pa priekšu, bet virzīties pakāpeniski, ar skaidru struktūru un mērķi.
Realitātē šo posmu es sāku paralēli arī pasniedzējas darbam Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē, kas šai pieredzei piešķir vēl vienu svarīgu dimensiju. No vienas puses, es pati vēl tikai strukturēju savu pētījuma lauku, no otras – jau mācu studentiem loģiski, secīgi un pamatoti veikt praktiskus eksperimentus, kritiski izvērtējot iegūtos rezultātus. Šī paralēlā kustība ļoti ātri ieliek stingrus atskaites punktus arī man pašai – nevar prasīt precizitāti no citiem, ja pati nestrādā pēc tiem pašiem principiem.
Vienlaikus doktorantūra man ir palīdzējusi ļoti skaidri apzināties, ka pētniekam līdzās disciplīnai un analītiski kritiskai domāšanai ir nepieciešama arī pašrefleksija un noturība pret kritiku kā personiskas īpašības. Zinātniskie “neveiksmes brīži” prasa godīgi izvērtēt, kur patiesībā ir cēlonis — savos lēmumos, reaģentos, izejvielās, protokolā vai iekārtu darbībā. Un, ja atklājas, ka cēlonis esmu es pati, tad to ir jāspēj pieņemt mierīgi, bez aizsargreakcijām un bez sevis sodīšanas, pārvēršot savas vājākās vietas par sākumpunktiem turpmākajai izaugsmei.
Šajā ziņā man ir ļoti tuva stoiķa Epiktēta doma: “Negaidi, ka viss notiks tā, kā tu vēlies. Vēlies, lai notiek tieši tā, kā notiek — un tu būsi mierā ar sevi.” Šī stoicisma ideja man ir kļuvusi par praktisku darba principu — netērēt spēkus nožēlai par to, ko vairs nevar mainīt, bet skaidri nošķirt to, kas ir manos spēkos, no tā, kas nav kontrolējams. Emocijas drīkst izjust, bet tajās nedrīkst iestrēgt — svarīgākais ir saglabāt skaidru prātu un iet tālāk.
Tāpēc šobrīd doktorantūru uztveru nevis kā sacensību par ātriem rezultātiem, bet kā apzinātu pamatu veidošanas procesu, kur svarīgākais nav straujums, bet metodiskums, konsekvence un domāšanas kvalitāte. Un šajā nozīmē realitāte ļoti precīzi atbilst tam, kā es šo posmu biju iztēlojusies.
Darbs zinātnē ir ļoti daudzveidīgs, to mēs redzam arī Tavā pieredzē. Kas Tevi aizrauj visvairāk – darbs ar studentiem, literatūras izpēte, eksperimenti laboratorijā, varbūt tieši rezultātu apstrāde un rakstu rakstīšana?
Man īpaši tuva ir literatūras izpēte, jo tā ļauj klusumā ieraudzīt, kur nozarē vēl ir vieta jaunam jautājumam un jaunam skatījumam. Tā man palīdz ar mieru un precizitāti izkārtot domas par pētījuma virzienu. Vienlaikus pēdējā laikā es arvien vairāk sevi jūtu kā praktiķi – darbs laboratorijā, eksperimentu gaita un klusais brīdis, kad parādās pirmie rezultāti, man sagādā patiesu profesionālu aizrautību. Mani uzrunā tieši šī smalkā līdzsvara sajūta starp domāšanu un darīšanu.
Kas Tevi pamudināja pievienoties LJZA?
Pievienoties Latvijas Jauno zinātnieku apvienībai mani pamudināja vēlme būt vidē, kur satiekas dažādu nozaru jaunie pētnieki ar līdzīgu attieksmi pret zinātni. Man ir svarīgi regulāri iziet ārpus sava pētījuma lauka, pārbaudīt savu domāšanu plašākā kontekstā un augt kā zinātniecei līdzās citiem domājošiem cilvēkiem.
Kādu mītu vai stereotipu par zinātniekiem Tu gribētu lauzt?
Ar savu darbu es gribu lauzt stereotipu, ka zinātnieki ir tikai teorētiķi. Šogad esmu uzsākusi dalību industriālās simbiozes akceleratorā SINERGIA, lai mūsu izstrādāto tehnoloģiju mērogotu un profesionāli izvērtētu tās ieviešanas iespējas ražošanā.
Ko Tu gribētu novēlēt vai ieteikt studentiem, kas šobrīd domā par stāšanos doktorantūrā?
Iesaku doktorantūru izvēlēties apzināti un ar skaidru iekšēju motivāciju. Ir svarīgi ļoti reāli izvērtēt savu intereses dziļumu par tēmu, gatavību darboties patstāvīgi, kā arī attiecības ar vadītāju un darbu komandā, jo tieši tas nosaka ikdienas darba kvalitāti vairāku gadu garumā. Ja šie pamata balsti ir stabili, doktorantūra var kļūt par ļoti spēcīgu attīstības posmu.
Paldies par sarunu!
