Oskars Teikmanis ir robotikas pētnieks Elektronikas un datorzinātņu institūtā (EDI), doktora grāda kandidāts Latvijas Universitātē (LU), kā arī Latvijas Jauno zinātnieku apvienības (LJZA) valdes priekšsēdētājs. Lai uzzinātu vairāk par jaunākajām tendecēm zinātnē, dažādiem intelektuālajiem “muskuļiem”, došanos pasaulē un pasaules atvešanu uz Latviju, aicinām Oskaru uz sarunu interviju sērijā «Iepazīsti jauno zinātnieku!»
Tava disertācijas tēma ir “Sarežģītu robotisku mijiedarbību izpēte ar diferencējamo fiziku”. Kad un kā Tu nonāci pie robotikas?
Man vienmēr ir bijuši aizspriedumi pret specializāciju. Beidzot skolu, gribēju kļūt par inženieri. Kādu? Nezinu. Tāpēc izvēlējos studēt inženierzinātes, kas apvieno mehāniku, elektroniku, datorzinātni, materiālzinātni un citas disciplīnas. Vēlāk sapratu, ka mani interesē kontroles teorija un ierīču programmēšana, kas spēj izpausties īstajā pasaulē, nevis tikai uz ekrāna. Tā es pamazām nonācu pie robotikas – nozares, kas apvieno mehāniku, elektroniku, datorzinātni, materiālzinātnes un citas inženieru disciplīnas, tādējādi veiksmīgi izvairoties no tālākas specializācijas un veiksmīgi saglabājot fokusu uz interakciju ar īsto pasauli.
Kā Tu īsumā izskaidrotu, kāpēc Tavs pētījums ir svarīgs sabiedrībai?
Robotikas dažādās nozares attīstās dažādos ātrumos. Pirmos kājainos robotus cilvēce izstrādāja pirms vairāk nekā 50 gadiem, bet elektronika, motori un programmatūra, lai tiem ļautu staigāt “pietiekami” autonomi un veikli, joprojām ir tikai daļēji atrisināts jautājums. Tai pašā laikā mums ļoti noderētu veikli un autonomi roboti, lai palīdzētu cilvēkiem veikt glābšanas operācijas, kā arī pētīt citas planētas vietās, kur mēs šobrīd vēl netiekam klāt. Daļa šī jautājuma risināšanas ir dažādas robotu kontroles metodēs, kas arvien vairāk ir balstītas mašīnmācīšanas apvienošanā ar fizikas simulatoriem.
Kas Tevi motivē pētniecībā?
Atļaušos sevi citēt no raksta “Zinātne ir tikpat nevajadzīga kā demokrātija”: “[zinātniskā metode] ir labākā metode, ko cilvēce ir izstrādājusi, lai apgūtu patiesību par dabu un sevi.” Vairums augstāko cilvēces sasniegumu tehnoloģijās, dabas izpratnē un cilvēktiesībās ir pateicoties zinātnei, un vairums nākotnes sasniegumu arī būs pateicoties zinātnei. Es augsti novērtēju, ka esmu pietiekami priviliģētā situācijā un valstī, kas man ļauj brīvi pievērsties zinātnei gan kā pētniekam, gan kā aktīvistam. Man ir grūti iedomāties pilnvērtīgāku, interesantāku un intelektuāli izaicinošāku veidu, kā pavadīt savu laiku.
Biežāk Tevi sabiedrībā atpazīst kā mākslīgā intelekta (MI) ekspertu, jo Tu par MI esi vadījis vairākus izglītojošus seminārus. Kā Tu redzi MI lomu zinātnē un vai pats izmanto MI specifiski savos ikdienas pētījumos??
Es pirmo reizi apzināti nonācu kontaktā ar MI pētniecību vienā video, ko mums 11. vai 12. klasē parādīja fizikas skolotājs Jevgenijs Proskurins. Tajā bija kājainu radību staigāšanas simulācijas, kurās pati staigāšana bija nevis cilvēku programmēta, bet mašīnmācīšanās procesā apgūta. Kaut gan neatceros konkrēto video, tas bija kaut kas līdzīgs “Flexible Muscle-Based Locomotion for Bipedal Creatures” (un ap to pašu laiku). Vēlāk uzzināju, ka pirmie mēģinājumi apmācīt kustīgus robotus ar mašīnmācīšanās metodēm jau risinājās pirms vairāk nekā 30 gadiem, bet tas video tomēr atstāja sava veida nospiedumu. Es toreiz nevarēju iztēloties, kā kaut kas tāds vispār varētu būt iespējams, tāpēc vēlējos ar to tēmu iepazīties tuvāk studiju laikā.
Ar šo vēlos iedot kontekstu, kāpēc nav viegli sniegt atbildi par MI lomu zinātnē: no vienas puses tā ir ļoti plaša zinātnes nozare pati no sevis. No otras puses, mēs arvien vairāk izmantojam dažādus MI pētniecības rezultātus citās pētniecības jomās, ieskaitot dažādu veidu datu analīzi, specializētus risinājumus kā AlphaFold un pēdējo gadu laikā – dažādus ģeneratīvā MI risinājumus arvien plašākiem pētniecības uzdevumiem.
Visaktuālākais ģeneratīvo MI risinājumu pielietojums manā pētniecībā ir koda ģenerēšana. Nereti man ir jāizstrādā programmatūra, kura pamatā izpilda dažādas “standarta” funkcijas, un tikai neliela daļa ir patiesi jauns kods. Lai netērētu laiku ar standarta kodu, es to pārsvarā ģenerēju. Jāatzīst, ka programmēšanā līdzīga prakse bija gana izplatīta arī pirms MI rīkiem. Proti, bieži sastopamu kodu vienmēr varēja un joprojām var atrast programmētāju forumos kā Stack Overflow. Tagad to pašu var darīt ātrāk un integrētāk, izmantojot koda ģenerēšanas aģentus. Es arī izmantoju MI, lai izvērtētu cita veida rakstisku materiālu, lai izvairītos no kļūdām, bet es nekad neģenerēju publikāciju saturu no nulles. To radošo muskuli es vēl neesmu gatavs atdot algoritmam.
Lielāko daļu savas izglītības – no skolas līdz studijām – Tu esi ieguvis ārvalstīs. Lūdzu, pastāsti par savām gaitām un mācībām ārzemēs. Vai šī pieredze bija vairāk izaicinājums vai vērtīgs piedzīvojums?
Es uzsāku mācības skolā Berlīnē, Voltēra franču pamatskolā. Tajā es pavadīju pirmos 3 gadus franču izglītības sistēmā. Tālāk esmu mācījies gan Rīgas Franču licejā, gan Aleksandra Dimā licejā Maskavā. Absolvēju Rīgas Valsts pirmo ģimnāziju. Šo nepārtraukto ceļošanu motivēja mana tēva diplomātiskā karjera. Savukārt, studēt izlēmu Minhenes Tehniskajā universitātē. Tas arī bija mans pirmais ārvalstu uzturēšanās lēmums, kas nebija saistīts ar maniem vecākiem. Sapratne par to, kāda tam visam ir bijusi ietekme, man nāca relatīvi vēlu, jo es lielāko daļu dzīves pavadīju ārzemēs, un citu režīmu nepazinu. Tagad man nav šaubu, ka cauri visām grūtībām, kas nāca komplektā ar regulāru skolu maiņu, šis pavisam noteikti bija vērtīgs piedzīvojums. Esmu ļoti pateicīgs par to, ka man tik agri bija iespēja iemācīties citas valodas un uzzināt par citām kultūrām. Ilgtermiņā tas palīdz ielikt savu dzīvi plašākā kontekstā.
2021. gadā Tu atgriezies Latvijā un uzsāki studijas LU un pētniecisko darbu EDI. Nesen LJZA organizētajā paneļdiskusijā par kopienu un migrāciju izkristalizējās dažāda veida trūkumi remigrācijas procesos – no birokrātijas līdz kopienas spējai pieņemt cilvēkus no citām valstīm. Kā Tu raksturotu savu atgriešanās pieredzi Latvijā?
Savā ziņā, pat pēc deviņiem gadiem Minhenē, man nebija izteiktas “atgriešanās” sajūtas, jo man Rīgā vienmēr ir bijis, kur dzīvot, un es pietiekami bieži te esmu pavadījis laiku bērnībā, kā arī apciemojis prombūtnes laikā. Līdz ar to man arī netrūka draugu un paziņu, ar kuriem atjaunot saites. Tomēr, es gana laicīgi pirms atgriešanās sāku domāt par jaunām kopienām, ar kurām izveidot kontaktus, ieskaitot korus un dažādas biedrības.
Ārpus zinātnes Tava aizraušanās ir kormūzika, Tu esi iesaistījies biedrībā “Ar pasaules pieredzi Latvijā” un organizējis Jaunatnes semināru “2×2 Bez robežām”. Vai varētu teikt, ka Tev ir spēcīgs dzinulis kopt savu latvisko identitāti? No kurienes tas?
Kaut gan es arī bērnībā esmu dziedājis korī, tas bija ļoti sen un man to ir grūti pieskaitīt pie savas kormūzikas pieredzes. Attiecīgi, mana “īstā” pirmā pieredze bija Minhenes Universitātes korī, kurā iestājos pirms aptuveni 10 gadiem. Tā pieredze mani pietiekami iedvesmoja, lai es tiektos šo prasmi tālāk attīstīt. Es vēlāk pievienojos Minhenes Latviešu korim “Laima”, kurš arī izpildīja vietējās latviešu kopienas funkciju. Dzīvojot ārpus Latvijas, ir grūti nepamanīt, cik daudz kultūras un tradīciju vairs nav tik viegli sasniedzamas un ka pie tām ir pašiem jāstrādā – vasaras saulgrieži, 18. novembris, Dziesmu un deju svētki un citi pasākumi. Kaut gan es ļoti novērtēju Vācijas bagātīgo kultūru un vēsturi un arī tur jūtos kā mājās, es novēroju sevī, ka visizteiktākā vēlme iesaistīties savas vides uzlabošanā man ir tieši Latvijā. Varbūt tāpēc, ka te esmu dzimis. Varbūt tāpēc, ka mūsu ir tik maz, un neviens to nedarīs mūsu vietā. Katrā gadījumā, pateicoties dziedāšanai korī, man attīstījās “tīklošanās muskulis” un interese par jaunu kopienu iepazīšanu.
Ar 2×2 kustību (kura uzsākās 1964. gadā ASV diasporā) nonācu kontaktā, kad piedalījos 2018. gada seminārā. Vēl pirms atgriešanās Latvijā man bija pirmā iespēja pašam piedalīties kārtējā semināra organizēšanā. Sākumā tam bija paredzēts risināties Freiburgas Latviešu centrā “Bērzaine”. Tomēr Covid pandēmijas dēļ organizētāju komanda nolēma to pārcelt uz Latviju. Ap to laiku es jau biju sācis domāt par citām kopienām, kas saistītos ar manām interesēm: Ar pasaules pieredzi Latvijā, kas apvieno dažādu nozaru profesionāļus, kas ir bijuši ārzemēs, un, protams, Latvijas Jauno zinātnieku apvienība. Bez šaubām, visas minētās kopienas man ir sniegušas nenovērtējamas un neaizmirstamas atmiņas un patiesu ieguldījuma sajūtu Latvijas attīstībā.
Kopš 2024. gada Tu esi LJZA valdes priekšsēdētājs. Ko Tu saskati kā apvienības prioritātes tuvākajā nākotnē?
Manā redzējumā LJZA primārais un nemainīgais mērķis ir veicināt Latvijas zinātnes ataudzi, sākot ar jaunajiem zinātniekiem. Tas nozīmē nodrošināt apstākļus, kuros pēc iespējas vairāk topošo pētnieku vēlas attīstīt karjeru pētniecībā. Viens no veidiem, kā mēs šo mērķi šobrīd īstenojam, ir pievēršoties vairākām struktūrām, kuras būtu jāuzlabo. Piemēram, pēcdoktorantūras granti pagaidām ir pilnībā atkarīgi no Eiropas struktūrfondu līdzekļiem, bez papildus nacionāla finansējuma. Tas noved pie vairāku gadu pārtraukumiem starp uzsaukumu periodiem, kā arī ierobežojošiem apstākļiem tajos gadījumos, kad granti ir pieejami. Arī Fundamentālo un lietišķo pētījumu programmā mēs saskatām trūkumus, kas būtu jāuzlabo. Papildus, mēs aktīvi iesaistāmies dažādos starptautiskos organizāciju tīklos kā ENYA (European Network of Young Academies) un ENRIO (European Network of Research Integrity Offices), kurās Latvija šobrīd nemaz nevar būt institucionāli pārstāvēta, jo mums nav ne Akadēmiskās ētikas biroja, ne Jaunās akadēmijas. Tāpēc mēs aktuāli strādājam pie tā, lai šīs struktūras ieviestu arī Latvijā.
Atgriežoties pie starptautiskām pieredzēm: LJZA gana daudz iesaistās arī procesos ārpus Latvijas. Apvienībai ir sevišķi spēcīga saikne ar Ziemeļvalstu-Baltijas valstu Jaunajām akadēmijām, kopīgi iestājoties par akadēmisko brīvību un citiem aktuāliem jautājumiem. Nesen LJZA Rīgā organizēja “Nordic-Baltic Meeting of Young Academies 2026 (NMB2026)”, kur pulcējās ap 40 jauno zinātnieku no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Somijas, Zviedrijas, Dānijas un Norvēģijas. Jāsaka patiess paldies LJZA valdei par šāda nozīmīga pasākuma organizēšanu! Bet kādas ir Tavas pārdomas un sajūtas pēc NBM2026?
Kaut kas liktenīgs šajā pasākumā varbūt tomēr bija. Tā bija pirmā reize, kad Latvijā pulcējās citu valstu Jaunās akadēmijas, kas mums deva iespēju vēl vienu soli pietuvoties Latvijas Jaunajai akadēmijai – papildinot idejas par tās struktūru un pamatojot tās nepieciešamību. Kontekstam: Jaunās akadēmijas ir atlasē balstītas jauno zinātnieku organizācijas, kas veicina zinātnes izcilību nacionālā līmenī un pētniecībā balstītas rīcībpolitikas veidošanu, kā arī zinātnes diplomātiju. Pateicoties atlases procesam, biedri ir ļoti augsti kvalificēti indivīdi, kas var kompetenti iesaistīties rīcībpolitikas ziņojumu izstrādē gan nacionālā, gan Eiropas līmenī. Tā kā LJZA nav un nebūs atlases procesu un mūsu darbība ir vairāk saistīta ar kopienas izveidošanu un atbalsta struktūru veicināšanu, mēs sevi drīzāk saskatām kā Jaunās akadēmijas pamatlicējus kā tālāka karjeras posma zinātnieku organizāciju. Tādu, kas pēc aptuveni 6 gadiem varēs rīkot nākamo Ziemeļvalstu un Baltijas valstu Jauno akadēmiju tikšanos.
Noslēgumā – ko tu gribētu novēlēt vai ieteikt studentiem, kas šobrīd domā par stāšanos doktorantūrā?
Vienīgais veids, kā uzlabot pētniecības līmeni Latvijā, ir nodarbojoties ar pētniecību Latvijā. Līdz ar to es aicinātu pilnīgi visus, kas ir gatavi intelektuālam izaicinājumam, iesaistīties zinātnē. Ja jebkad ir sajūta, ka pētniecības vide tomēr nav pietiekami pretimnākoša, nevajag aizmirst – zinātni un ar to saistītus procesus pilnvērtīgi saprot tikai zinātnieki, nevis politiķi vai uzņēmēji, un neviens cits nepārstāvēs akadēmiskās brīvības principus. Tāpēc ir svarīgi apzināties, ka zinātnieki gan Latvijā, gan starptautiskā līmenī ir sabiedrotie. Kad rodas grūtības gan nozares jautājumos, gan zinātnes pārvaldē, mēs regulāri spējam atbalstīt viens otru.
Paldies par sarunu!
