Zinātne var palīdzēt ar ekonomisko transformāciju

September 21, 2023

Zinatne_pixabay_flasks-606612

Ilustratīvs attēls no pixabay.com

Piektajā Pasaules latviešu zinātnieku kongresā “Zinātne Latvijai”, kas noritēja tieši pirms Vispārējiem dziesmu un deju svētkiem, un Latvijas Jauno zinātnieku apvienības vasaras skolā jūlija beigās notika daudz diskusiju par izcilību zinātnē, universitāšu reitingiem un finansējumu. Abos pasākumos formulētas vairākas atziņas par mājasdarbiem, kuri zinātniekiem, zinātnisko institūciju vadītājiem, politikas veidotājiem un industrijas pārstāvjiem būtu jāizdara,lai sasniegtu sen solītos mērķus Latvijas konkurētspējas stiprināšanā.

Ir svarīgi, ka šīs domas nepaliek tikai klātesošo atmiņās. Tāpēc te apkopoti daži piemēri par procesiem, kuri būtu uzlabojami, un atziņas par tēmām, kurās visi iesaistītie var dot pienesumu.

Izcilu zinātnisko grupu darbība un zinātnisko sasniegumu komercializācija ir iespējama tikai tad, ja ir nodrošināta finansējuma nepārtrauktība un paredzamība. Paļauties uz Eiropas struktūrfondiem nav ilgtermiņa risinājums, jo starp tiem ir pārtraukumi. Tāpēc politiķiem ir jāiemācās turēt savus solījumus. Ja ir solīti 1,5% no IKP zinātnei, tad nevajadzētu jau pēc pāris mēnešiem valsts pētījumu programmai noņemt 5 miljonus [1].

Pašlaik Latvijas zinātniekiem ir nepārtraukti jāmin, vai būs finansējums, cik daudz un kad tas būs pieejams.

Pat tad, kad dokumentos cipari jau ir sarakstīti, jāturpina cerēt, ka nauda netiks atkal atņemta. Pasaules latviešu zinātnieku kongresā premjerministrs un izglītības un zinātnes ministre aicināja zinātniekus strādāt vairāk Latvijai. Zinātnieki to vēlas darīt, bet ne izdzīvošanas režīmā. Kā mantru var atkārtot divus teikumus: “Mūsdienās lielākais valsts attīstības kapitāls ir smadzenes. Piešķirt naudu zinātnei nozīmē investēt valsts attīstībā.”

Taču finansējuma piešķiršana nav vienīgais veids, kā politikas veidotāji – gan politiķi, gan ierēdņi – var uzlabot zinātnes vidi. Būtiski ir arī harmonizēt un vienkāršot normatīvos aktus. Līdzīgi kā uzņēmēji, arī zinātnieki redz nepieciešamību, lai no trešajām valstīm nākušu augsti kvalificētu speciālistu pieņemšana darbā būtu administratīvi vieglāka. Apzinoties, ka šādus speciālistus vēlas piesaistīt arī citas attīstītās valstis, Latvijai ir jāmeklē risinājumi, kā būt konkurētspējīgai. Ērtāka un ātrāka vīzas iegūšana pētniekiem un viņu ģimenēm būtu viens risinājums. Šobrīd, ja ārzemnieka mītnes valstī nav Latvijas vēstniecības, tad viņam vai viņai var nākties ceļot simtiem kilometru uz citu Latvijas pārstāvniecību [2].

Cits piemērs, kur jāuzlabo likumdošana, ir sarežģītais process publiskas personas mantas atsavināšanā, kura dēļ pētniecības institūcijām jāpārvar nopietnas grūtības, veidojot spin-off uzņēmumus vai sadarbojoties ar privātfirmām inovatīvu produktu attīstīšanā [3]. Savukārt, lai dotu iespēju jaunajiem mediķiem jēgpilni sākt doktorantūras studijas, jāmaina noteikumi, kas šobrīd nepieļauj nepilna laika rezidentūru. Šādu risinājumu varētu izvēlēties arī tie cilvēki, kas prasīgo ārsta karjeru vēlas apvienot ar pilnvērtīgu ģimenes dzīvi.

Valsts pārvaldē jāsāk novērtēt doktora grāda ieguvējus un izmantot šo resursu jēgpilni. Cilvēki, kas prot strādāt ar zinātnisku pieeju, spēs risināt sarežģītas problēmas, veidot zināšanās un datos balstītu valsts pārvaldību. Viņi ievērojami uzlabotu kvalitatīvu tehnisko specifikāciju sagatavošanu pētniecības pasūtījumiem no valsts, kā arī veidotu tiltu starp pētniecības vidi, ierēdņiem un politiķiem, palīdzot uzlabot komunikāciju starp visām iesaistītajām pusēm. Pirmie industriālie doktoranti ir jau beiguši savas studijas un spēj nodrošināt šo tiltu starp industriju un zinātni.

Daudzās Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstīs pētnieku piesaiste valsts pārvaldei ir ierasta prakse, tāpēc ceram, ka arī Latvijā tā tiks pārņemta.

Ir jāmazina mikromenedžments. Centrālā finanšu un līgumu aģentūra (CFLA) pilda svarīgu uzdevumu, nodrošinot, ka valstij nav jāatmaksā nepareizi iztērēts Eiropas fondu finansējums. Līdz ar to var saprast vēlmi uzlikt stingrus noteikumus, tomēr daļa no tiem ir pārspīlēti. Pētniekiem prasa pārāk daudz atskaišu, cenu aptauju un iepirkumu specifikāciju, mazinot pašai pētniecībai pieejamo laiku. Pētniekiem ir jārīko cenu aptauja pat tad, ja vēlamo pakalpojumu, piemēram, laboratorijas analīzes, var par pašizmaksu saņemt savā institūcijā.

Tāpēc ir svarīgi, lai atbildīgās iestādes ik pēc noteikta laika izvērtē savu radīto noteikumu pamatotību.

Piemēram, cenu aptauju nepieciešamību var pārbaudīt, apkopojot veiktās aptaujas un izvērtējot, vai kāds ārpakalpojuma sniedzējs spēj nodrošināt pakalpojumu lētāk nekā par institūciju noteikto pašizmaksu. Ir jāņem vērā modernās zinātnes specifika: projektu termiņš ir īss, un svarīgi, lai pētnieki varētu izmantot visu programmā atvēlēto laiku zinātniskajam darbam.

Jo labāka būs uzraugošo institūciju izpratne par zinātnisko darbu, jo lielāka iespēja, ka zinātnieki savu uzdevumu spēs paveikt operatīvi. Šeit kā piemēru varam minēt gadījumu ar kādu Latvijas Jauno zinātnieku apvienības biedru, kam bijusi absurdas situācijas pieredze, saņemot aizrādījumu, ka stenda referātā uzrakstītie projekta uzdevumi nav vārds vārdā pārkopēti no projekta pieteikuma. Šajā projektā atskaites bija jāiesniedz līdz ar projekta beigām, lai gan parasti tam dod 2 mēnešus pēc projekta noslēguma, argumentējot ar pārraugošās institūcijas kapacitātes trūkumu laikus visu izskatīt tālākai nodošanai Eiropas pārraugošajām institūcijām.

Tāpēc rodas jautājums – cik efektīvi šī kapacitāte tiek izmantota, ja darbiniekiem ir laiks tik detalizēti analizēt stenda referātu tekstus?

Zinātnisko institūciju vadībai būtu jāsekmē ilgtermiņa personāla attīstība gan zinātniskajā, gan administratīvajā jomā. Jau tagad daudzās institūcijās ir zinātnieki, kas veido izcilas pētniecības kodolus, tas ir, viņu pētnieciskā darbība atzinīgi novērtēta starptautiskā līmenī un viņi veiksmīgi piesaista papildu finansējumu, nodrošinot darbu saviem kolēģiem, tai skaitā doktorantiem. Ir būtiski ņemt vērā šo darbinieku viedokli un labsajūtu.

Diemžēl augstskolās zinātniskie projekti bieži vien subsidē akadēmisko darbu, piemēram, docēšanu, kas, savukārt, nozīmē gan risku izdegt, gan risku pievilt sadarbības partnerus, nespējot sasniegt projektā noteiktos rezultātus. Rīgas Tehniskās universitātes un Rīgas Stradiņa universitātes tenūrprofesūra varētu būt viens no risinājumiem, tāpēc arī citām augtskolām būtu vērts apsvērt, vai Eiropā jau labi zināmo pieeju var veiksmīgi izmantot arī Latvijā.

Kopā ar politikas veidotājiem jāievieš motivējoša akadēmiskās un pētnieciskās karjeras sistēma, kur no zinātniekiem var pieprasīt darba kvalitāti, starptautisku atpazīstamību un sadarbību ar privāto sektoru, nevis noteikt simboliskas minimālās prasības, jo lielākām ambīcijām naudas nepietiek. Tajā pašā laikā nedrīkst pieļaut, ka centieni tikt pasaules 500 labāko augstskolu sarakstā noved pie situācijas, ka tiek ignorēti svarīgi zinātnieku darbi, kurus šajos reitingos nenovērtē, piemēram, veiksmīga komunikācija ar sabiedrību. Covid-19 pandēmija vairākiem pētniekiem bija ļoti aizņemts laiks, sniedzot skaidrojumus, lai uzlabotu sabiedrības izpratni par vīrusu.

Tāpēc ir svarīgi zinātnieku darba uzdevumos un slodzē ieskaitīt arī komunikāciju ar sabiedrību.

Arī zinātnes administratīvajam darbam būtu jācenšas piesaistīt cilvēkus ar pieredzi zinātniskajā darbā. Zinātne ir specifiska, un bakalaura grāds šo specifiku neļaus nosegt – kolēģi pazudīs tulkojumā. Ja institūcijas vadība kāda procesa veidošanu ir uzticējusi juristam, tad ir svarīgi iepazīstināt viņu ar specifisko situāciju pētniecības grupās, piemēram, juristam darba uzdevumos paredzot katru gadu vismaz vienu dienu ēnot zinātniekus. To būtu vērtīgi darīt arī politiķiem un uzraugošo iestāžu darbiniekiem.

Vēlamies arī norādīt uz iespēju Latvijas institūcijām stiprināt savu kapcitāti zinātniskā darba administratīvajā atbalstā. Šim mērķim pirms nepilna gada sākts Eiropas pētniecības projektu vadītāju un administrētāju asociācijas koordinēts projekts RM Roadmap [4]. Tā īstenošanā ir iesaistītas arī divas pārstāves no Latvijas [5], kuras turpmāko trīs gadu laikā darbosies kā starpnieces tām mūsu valsts institūcijām, kas vēlas stiprināt kapacitāti šajos jautājumos.

Ir svarīgi turpināt atbalstu, lai mudinātu privāto sektoru veidot sadarbību ar augstskolām [6]. Tai pašā laikā aicinām uzņēmējus meklēt iespējas sadarboties ar zinātniekiem arī ārpus valsts atbalsta programmām. Kopējam darbam vērtīgāka būtu ilgtermiņa sadarbība, nevis pēkšņi un īsi projekti. Tas ļaus abām pusēm labāk iepazīt katras jomas specifiku, izprast partnerus un ilgtermiņā domāt par attīstību. Labs sadarbības modelis ir studenta algošana, kas ar uzņēmumu interesējošo tēmu strādā vairāku semestru garumā paralēli studijām, galā izstrādājot arī savus noslēguma darbus.

Industriālo doktoru programmas ir īpaši vērtīgas, lai uzņēmumi savā vidē ieviestu zinātnisko kompetenci [7].

Visbeidzot arī pašiem zinātniekiem ir jāuzņemas iniciatīva un jāpārņem labās prakses piemēri no privātā sektora un ārzemēm. Mums ir jābeidz turēties pie sentimentāliem uzskatiem par to, kas reiz bija, un jāvirzās uz rezultātu orientētu akadēmisko sistēmu. Kopā ar valsts pārvaldi un privāto sektoru jāveido efektīvas doktora studiju programmas, kurās doktorants tiek motivēts un sagatavots uzņēmējdarbības, valsts pārvaldes un akadēmiskās vides vajadzībām. Doktorantam ir jāsniedz iespēja doktorantūras studijās apgūt dažādas prasmes un zināšanas, kas ir saistītas ne tikai ar tiešajiem darba pienākumiem, bet arī savām profesionālajām interesēm un redzējumam par turpmāko karjeru.

Pieredzējušajiem kolēģiem – profesoriem un pētniecības grupu vadītājiem, atbalstot jaunos zinātniekus, jādomā plašākā perspektīvā, lai izvairītos no stikla griestu situācijas, kur jaunā zinātnieka vai bieži vien jaunās zinātnieces karjera apstājas pārejas posmā pirms kļūšanas par savas grupas vadītāju. Jāciena akadēmiskā godīguma principi un jāizglītojas, lai tos ievērotu. Ja mēs vēlamies darboties ar iespējami lielāku brīvību un mazāku pārraudzību no malas, tad mums ir jāpierāda, ka spējam savā vidē uzturēt augstus akademiskā godīguma un pētniecības integritātes standartus.

Atbilde uz jautājumu, kā visefektīvāk izpildīt aprakstītos mājasdarbus, ir izskanējusi vairākkārt – tā ir savstarpēja komunikācija un sadarbība.

Mums visiem vajadzētu iemācīties labāk sarunāties citam ar citu. Esam atklāti un saprotam, ka ikkatram no mums ir citāda pieredze un zināšanas, tāpēc būs jāpavada mazliet vairāk laika, lai atrastu kopīgu valodu starp politiķiem, ierēdņiem, industrijas pārstāvjiem, sabiedrību un zinātniekiem. Tomēr pirmais priekšnosacījums ir tikties un sarunāties. Aprīlī notikušajā 18. Baltijas Intelektuālās sadarbības konferencē neformālu sarunu laikā Igaunijas Jaunās akadēmijas pārstāvji pauda izbrīnu, ka pasākumā nav Latvijas politiķu [8]. Varbūt tas bija tāpēc, ka kāds aizmirsa nosūtīt ielūgumus, vai visi skatījās tiešsaistes pārraidi, vai varbūt tāpēc, ka citas lietas šķita svarīgākas? Diemžēl no novērojumiem daudzās Latvijas konferencēs rodas sajūta, ka politiķi tikai atnāk pateikt runu un pēc tam ātri dodas prom. Tas nerada priekšstatu, ka viņi vēlas dzirdēt, kas zinātniekiem ir sakāms par aktuālām tēmām.

Komisiju sastāvs Saeimā regulāri mainās, tāpēc zinātniekiem jāpalīdz jaunajiem deputātiem saprast spēles laukumu. Tajā pašā laikā deputātiem nevajadzētu aizmirst, ka viņi strādā ar jomas profesionāļiem, kuros ir vērts ieklausīties. Mums visiem ir jāciena citu laiks, proti, uz sarunu jāierodas sagatavotiem un tikšanās laikā stāstītajam ir jāpievērš uzmanība, lai diskusijās varētu fokusēties uz galveno, nevis neuzmanības dēļ garām palaistām detaļām. Galvenais – komunicējam bez pārmetumiem, iedomības un aizvainojošiem komentāriem. Radām vidi, kurā nevienam nav jājūtas slikti par sarunas uzsākšanu.

Mums, Latvijas zinātniekiem, ir arī jāizglīto tā sabiedrības daļa, kas ar zinātni ikdienā nenodarbojas, un jāizkopj latviešu zinātnes valoda.

Otrais aspekts bieži raisa asas diskusijas, kad jārunā par valodu, kādā vajadzētu rakstīt doktora disertāciju. Tomēr daudz svarīgāk par doktora disertācijas rakstīšanu latviešu valodā būtu regulāri publicēt populārzinātniskus rakstus par aktualitātēm dažādās zinātnes jomās Latvijas medijos, ko lasa daudz plašāka sabiedrības daļa. Paldies tiem, kas to jau dara. Tikai tā, soli pa solim, rakstu pa rakstam, mēs spēsim tiešām iedzīvināt latviešu zinātnisko valodu un nodrošināt, ka tā dzīvo, jo to lieto ikviens. Latvijas Zinātņu akadēmija, kas apvieno daudzus mūsu izcilākos prātus, noteikti varētu daudz sasniegt, uzņemoties šāda uzdevuma koordināciju.

Vēlamies atgādināt, ka aiz lielā mērķa iekļūt starp vadošajām 500 pasaules universitātēm slēpjas kritērji, kuri pārsvarā mēra zinātnes sasniegumus. Zinātnes sistēma Latvijā ir efektīva – mēs par katru eiro, kas ir ieguldīts zinātnē, spējam sasniegt vairāk nekā mūsu kolēģi Rietumeiropā [9]. Tomēr, ņemot vērā zemos ieguldījumus valstiskā līmenī, proti, 0,7% no IKP pret 2,1% vidēji Eiropā, mēs nespējam realizēt savu potenciālu [10]. Mēs pat bieži vien nevaram atļauties pietiekamus līdzmaksājumus Eiropas projektu programmās, piemēram, European Joint Programme, lai varētu tajās būt vadošie partneri. Tas ietekmē mūsu atpazīstamību, kas divos lielākajos augstskolu reitingos – Times Higher Education un QS World University Rankings – veido trešdaļu no visa vērtējuma. Turklāt tas negatīvi atsaucas arī uz mūsu pētnieku profesionālo pieredzi jeb CV kvalitāti, kas ir svarīga pētniecības finansējuma piesaistē.

Pieredze lielu projektu vadīšanā ir būtisks kritērijs projektu pieteikumu izvērtēšanā.

Eiropas valstis, kuru universitātes ir starp zināmākajām, iegulda līdzekļus, lai nodrošinātu savas zinātnes pārstāvniecību Briselē. Savukārt tās universitātes, kas šobrīd atrodas reitingu augšgalā, iegulda lielus līdzekļus, tai skaitā arī administratīvajam atbalstam, lai sagatavotu savus pētniekus lielo un prestižo grantu pieteikumiem, piemēram, Eiropas Pētniecības Padomes grantiem (ERC grants), kur veiksmīga pieteikuma budžets var sasniegt līdz pat 2,5 miljoniem viena pētnieka grupai. Investīcijas zinātnē arī šādi var ātri atmaksāties, bet vispirms nepieciešams ieguldīt.

Rakstu sagatavoja Latvijas Jauno zinātnieku apvienība: Antra Boča, Matīss Reinfelds, Inese Āboliņa, Kristīne Irtiševa, Guntars Kitenbergs, Ieva Siliņa, Anna Stikāne, Liene Spruženiece, Oskars Teikmanis.

1. https://jauniezinatnieki.lv/latvijas-jauno-zinatnieku-apvieniba-nosuta-aicinajumu-valdibai-un-saeimai-izstradat-ricibas-planu-par-zinatnei-paredzetas-naudas-atdosanu/
2. Noteikumi par Latvijas Republikas diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību teritoriālo kompetenci vīzu pieprasīšanai https://likumi.lv/doc.php?id=214846
3. Vidutāju viedoklis: Kas traucē un kā veicināt zinātnes atklājumu pārnesi uz uzņēmējdarbību? Agnese Rutkovska, https://www.makroekonomika.lv/vidutaju-viedoklis-kas-trauce-un-ka-veicinat-zinatnes-atklajumu-parnesi-uz-uznemejdarbibu
4. https://www.rmroadmap.eu/
5. Sandra Vasiļevska, Sandra.Vasilevska@rtu.lv, Rīgas Tehniskā universitāte, Elīna Priede, elina_priede@osi.lv, Latvijas Organiskās sintēzes institūts
6. LIAA, Inovāciju vaučeru atbalsta pakalpojumi un atbalsts augsti kvalificētu darbinieku piesaistei https://www.liaa.gov.lv/lv/programmas/inovaciju-vauceri
7. RTU industriālais doktors, https://www.rtu.lv/lv/zinatne/zinatnes-un-inovaciju-centrs/dizaina-fabrika/inovaciju-granti/industrialais-doktors
8. Estonian Young Academy of Sciences, https://www.akadeemia.ee/en/eyas/
9. Latvijas viedās specializāciajs stratēģijas (RIS3) analītiskais pārskats “Latvijas zinātnes rezultāti (2008-2020)” https://www.izm.gov.lv/lv/media/17997/download?attachment
10. OECD (2023), Gross domestic spending on R&D (indicator). doi: 10.1787/d8b068b4-en

Materiāls tapis ar Sabiedrības integrācijas fonda fiansiālo atbalstu no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par informācijas saturu atbild Latvijas Jauno zinātnieku apvienība. Par informācijas saturu atbild Latvijas Jauno zinātnieku apvienība.

Saistītie raksti