Māra Grīnberga-Šilaua ir doktorantūras studente un zinātniskā asistente Vidzemes Augstskolā, viņas promocijas darba tēma ir “Aktīvā mobilitāte tūrisma galamērķī”. Māra šovasar paveikusi lielu un vērtīgu darbu, organizējot LJZA Vasaras skolu, par ko esam no sirds pateicīgi. Lai uzzinātu vairāk par ekonomiku un cilvēku uzvedību tūrisma kontekstā, kā arī zinātnieku zinātkāro dabu, aicinām Māru uz sarunu interviju sērijā «Iepazīsti jauno zinātnieku!»
Tava pētniecības joma ir ekonomika un uzņēmējdarbība. Kā Tu nonāci pie savas disertācijas tēmas par tūrismu?
Visa mana akadēmiskā dzīve ir saistīta ar tūrismu, un man kaut kā ir paveicies atrast veidu pētīt tieši to, kas mani patiešām interesē. Tas ir bijis diezgan savdabīgs ceļš – sākot no tūrisma “Baigajā gadā”, tad pievēršoties pamestām ēkām jeb, kā es saku, “pamesteņu” izmantošanai tūrismā, un tagad jau esmu nonākusi pie tā, kas man pašai ir vistuvāk – pie aktīvā tūrisma un ceļošanas ar velosipēdu.
Mana tēma ir tūrisms, kas ir viena no ekonomikas un uzņēmējdarbības nozarēm, un pēdējā laikā esmu arvien vairāk iedziļinājusies arī ekonomikas teorijās, kas saistītas ar uzvedību – tas, manuprāt, dabiski sasaucas arī ar to, ko pētu savā disertācijā. Un tas, ka tūrisms vispār pieder pie ekonomikas nozares, arī nav nejaušība – Latvijā tūrismu pārrauga tieši Ekonomikas ministrija, nevis, teiksim, kultūras vai vides ministrija. Tas jau parāda, ka tūrisms pēc būtības tiek skatīts kā tautsaimniecības nozare – tas ir par konkurētspēju, par reģionu attīstību, par uzņēmējdarbības vidi, par investīcijām infrastruktūrā. Tāpēc, tiklīdz sāc tūrismu pētīt nopietni un zinātniski, tu automātiski nonāc ekonomikas laukā, pat ja pats sākotnējais impulss bijis kaut kas plašāks.
Man personīgi ļoti patīk tieši šī starpdisciplinaritāte – iespēja savilkt kopā dažādas jomas un paskatīties uz problēmu no vairākām pusēm vienlaikus. Un, godīgi sakot, tieši tā radās arī mana disertācijas tēma par aktīvo mobilitāti Gaujas Nacionālajā parkā. No vienas puses, tas ir jautājums par infrastruktūru – vai cilvēkiem vispār ir iespēja pārvietoties bez auto. Bet no otras puses, tas ir ļoti ekonomisks jautājums – par pārvaldību, par to, vai dažādas institūcijas un politikas dokumenti sader kopā, un par uzņēmējdarbības vidi tūrismā, kas no šīs mobilitātes tieši ir atkarīga. Manos pētījumos, piemēram, pierādījās, ka pat tad, ja lauku teritorijā jau ir kāda aktīvās mobilitātes infrastruktūra, tas vēl nenozīmē, ka cilvēki tiešām sāks ceļot bez auto – izšķirošais tomēr ir tas, cik apmierināti viņi ir ar sabiedrisko transportu. Un tas man liekas ļoti labi parāda, kāpēc konteksts ir tik svarīgs – infrastruktūru, pārvaldību un cilvēku uzvedību vienkārši nevar skatīties atrauti citu no cita, tie visi ir savā starpā saistīti.
Kā Tu īsumā izskaidrotu, kāpēc Tavs pētījums ir svarīgs sabiedrībai?
Mans pētījums skaidro, kāpēc Gaujas Nacionālajā parkā aktīvās mobilitātes (iešana, velobraukšana u.tml) infrastruktūra jau pastāv, bet cilvēki tik un tā brauc ar auto. Mans pētījums piedāvā konkrētu pārvaldības modeli, kā to mainīt.
Latvijā 90% mājsaimniecību transporta izdevumu virzīti privātajam auto, sabiedriskajam transportam — tikai 1–4%. Īpaši tas skar tos, kam auto nav vai kas to nevar atļauties. Vienlaikus GNP ik gadu apmeklē ap 3 miljoniem reižu, un tikai 35% Vidzemes iedzīvotāju uzskata pārvietošanos bez auto par iespējamu. Manas analīzes rezultāts — vienīgais, kas patiešām nosaka šo izvēli, ir sabiedriskā transporta kvalitāte, nevis vecums, dzimums vai dzīvesvieta.
Tāpēc piedāvāju integrētu aktīvās mobilitātes pārvaldības modeli kā risinājumu , kur esošās iestādes koordinējas caur kopīgu digitālu platformu. Ekspertu vērtējumā šī modeļa finansiālā dzīvotspēja ieguva otro augstāko svaru starp visiem kritērijiem — proti, tas nav tikai ideja, bet arī pamatots risinājums, kas var uzlabot gan dabas aizsardzību, gan vietējo uzņēmumu darbību sezonas laikā.
Kas Tevi motivē ikdienas darbā?
Izaicinājumi un forši cilvēki apkārt.
Tava profesionālā darbība saistīta ar starptautisko sadarbību, projektu vadību. Kā Tava disertācijas tēma ierakstās globālajā kontekstā? Vai Latvijā tūrisma nozare saskaras ar līdzīgiem izaicinājumiem, kā citas pasaules vietas?
Mana profesionālā darbība saistīta ar starptautisko sadarbību pašvaldības līmenī, projektu vadību, kas ietver arī saskarsmi tūrisma jomā. Jā, Latvija saskaras ar tiem pašiem izaicinājumiem, ko piedzīvo daudzi citi aizsargājamo teritoriju tūrisma galamērķi pasaulē – pārmērīga atkarība no privātā transporta, sezonāla pārslodze un pārvaldības sadrumstalotība starp transporta, tūrisma un dabas aizsardzības iestādēm. Tas nav unikāla Latvijas problēma – tā paša veida “infrastruktūras izmantošanas paradoksu” (infrastruktūra ir, bet netiek izmantota) dokumentē pētījumi arī, piemēram, Šumavas nacionālajā parkā Čehijā.
Vienlaikus Latvijas gadījumam ir specifiska, post-padomju iezīme – padomju laika centralizētā plānošana nekad neizveidoja tās reģionālās koordinācijas struktūras, uz kurām paļaujas Rietumeiropas lauku mobilitātes sistēmas (piemēram, Spānijas TURESPAÑA modelis vai Nīderlandes/Beļģijas velotūrisma koordinācijas iestādes). Tas nozīmē, ka mūsu problēmas sakne ir ne tikai finansiāla, bet institucionāla – un tieši tāpēc risinājums, ko piedāvāju, ir veidots tā, lai to varētu pārnest uz citiem līdzīgas vēstures reģioniem Baltijā un Centrāleiropā, nevis tikai izmantot vienā tūrisma galamērķī.
Vai tagad, pēc trim doktorantūrā pavadītiem gadiem, Tu teiktu, ka doktorantūra atbilst Tavām gaidām un priekšstatam, kāds Tev par šo karjeras posmu bija, uzsākot studijas?
Ja godīgi, tad man nebija nekādas izpratnes par doktorantūru. Domāju, ka tas būs līdzīgi maģistra studijām, bet izrādījas krietni kompleksāk. Lai gan no attīstības puses – ļoti vērtīgi. Vai es ieteiktu? Jā un nē, jo ar pilna laika darba ir diezgan sarežģīti savienot, bet nekas nav neiespējams.
Kas Tevi pamudināja pievienoties LJZA?
2025. gada LJZA Vasaras skola, jo sapratu, ka gribu būt daļa no šīs kopienas.
Apsveicami, ka salīdzinoši neilgi pēc iestāšanās LJZA Tu iesaistījies apvienības aktivitātēs un kopā ar Daci Danci uzņēmies LJZA Vasaras skolas 2026 organizēšanu. Kas Tevi motivēja uzņemties brīvprātīgo darbu LJZA?
Kā jau minēju – 2025. gada LJZA vasaras skola mani mudināja gan pievienoties LJZA, gan iesaistīties brīvprātīgajā darbā. Paldies Dacei par iedrošinājumu un līdzdarbošanos 2026. gada vasaras skolā!
Gan apvienības valde, gan vasaras skolas dalībnieki ir gandarīti un pateicīgi par aizvadīto pasākumu. Kas Tev pašai LJZA Vasaras skolā 2026 sagādāja vislielāko prieku?
Paldies ! Man pašai arī patika :)
Tā kā mums «palaimējās » ar laiku un ietrāpījām spēcīgajās vasaras vēja brāzmās un bezelektrības zonā, visvairāk iepriecināja cilvēku attieksme un radoša pieeja lietām. Paldies arī Aizvēju saimniekiem, jo tiešām bijām aizvējā.
Vispār forši, ka dažādi cilvēki sanāk kopā vienā telpā un var atrast kaut ko kopīgu.
Kādu mītu vai stereotipu par zinātniekiem Tu gribētu lauzt?
To, ka zinātnieki strādā izolācijā, “ziloņkaula tornī”, tālu no reālās dzīves. Mēs esam tepat, un arī zinātne ir tepat. Es sevi nesaucu par “zinātnieci” – drīzāk par zinātkāru cilvēku. Man svarīgākais nebija “kļūt par zinātnieci”, bet gan atrast atbildi uz jautājumu, kas mani patiesi nodarbināja. Ja zinātkāre ir sākumpunkts, nevis tituls, tad zinātne kļūst pieejamāka.
Ko tu gribētu novēlēt vai ieteikt studentiem, kas šobrīd domā par stāšanos doktorantūrā?
Esi uzticīgs sev — izvēlieties tēmu, kas patiesi interesē, ne tikai tādu, kas šķiet “pareiza” vai viegli aizstāvama. Doktorantūra ir diezgan garš ceļs un prasa neatlaidību. Tieši tajos brīžos, kad kāds apšauba Tavu darbu (un tas tā visticamāk arī būs) – ir vieglāk argumentēt un aizstāvēties, ja pēti kaut ko, kas patiesi rūp.
Paldies par sarunu!
