Jānis Lazovskis ir pētnieks, pēcdoktorantūras projekta “Efektīvi topoloģiski invarianti reprezentāciju atklāšanai attēlu diagnostikā ” vadītājs Latvijas Universitātē. Lai uzzinātu vairāk par pētniecību matemātikā, atgriešanos Latvijā un piederības sajūtu zinātnieku kopienai, aicinām Jāni uz sarunu sērijā “Iepazīsti jauno zinātnieku!“
Tava pētniecības joma ir matemātiskā topoloģija. Kā nonāci pie matemātikas? Vai tā bija Tavs mīļākais mācību priekšmets jau skolas laikā?
Es nonācu pie matemātikas jau vidusskolā, kur bija ļoti labs matemātikas skolotājs 11. klasē. Matemātika tieši mani uzrunāja, jo tā bija viss, kas bija pretējs tam, ar ko ikdienā sastapos un ko nesapratu – cilvēki, attiecības, komunikācija, zemteksti – viss ar niansēm. Man bija grūti šīs lietas saprast, grūti sadarboties ar cilvēkiem, bet matemātikā viss bija skaidrs. Vēlāk sapratu, ka šī pievilcība nebija, jo tiecos pēc matemātikas, bet vairak jo bēgu prom no visa pārējā. Nepratu risināt neveiklas, grūtas, nepieredzētas situācijas ar saviem vienaudžiem un pieaugušiem, tāpēc iekārtojos vidē, kurā mani neviens netraucētu un kur viss ir skaidrs un neapšaubāms.
Kā Tu īsumā izskaidrotu, kāpēc Tavs pētījums ir svarīgs sabiedrībai?
Grūti to īsumā izskaidrot, jo tas nebūtu godīgi ne pret mani, ne pret sabiedrību, ne pret šo jautājumu. Mans pētījums ir šaurs, ar nišētu fokusu, un varbūt kaut kad nākotnē tam būs kādas pozitīvas sekas, ko plašākā sabiedrība jutīs. Es, protams, jūtu sekas tagad un priecājos – ir darbs, ir kolēģi, ir iespēja strādāt, tāpēc sabiedrība, tieši manā un manu tuvāko cilvēku lokā tiek pozitīvi ietekmēta. Jābūt atklātiem, ka zinātnes pētījumi, it īpaši tādi, kas ir tikai trīs gadus un kurā tikai es viens pats esmu iesaistīts, tie ir vairāk, lai attīstītu pētnieka prasmes, nostiprinātu zināšanas, un atbalstītu kopējo izglītības un zinātnes sistēmu. Es nevaru solīt pasauli izmainīt, nevaru solīt ietekmēt plašāku sabiedrību. Man diemžēl tas ir jāsola, lai saņemtu naudu, lai vispār būtu iespēja strādāt. Man ir jāapgalvo, ka es pacientiem veselības aprūpi uzlabošu, medicīnas speciālistiem darbu atvieglošu, izveidošu veiksmīgu tehnoloģiju uzņēmumu un tā tālāk. Ir svarīgi būt godīgiem par to, kāda ietekme ir zinātniekiem vieniem pašiem – es strādāju viens pats, bet tas, kas patiešām, taustāmi ietekmē sabiedrību, tas reti kad ir viena cilvēka darbs. Tā ir valsts, tā ir komanda, tas ir iestādes izveidots process. Protams, es ceru, ka man būs iespēja iesaistīties tādos procesos, bet nu šis projekts tāds nav. Un tas nemazina mana pētījuma vērtību sabiedrībai.
Kas Tevi motivē pētniecībā?
Mani motivē iespēja domāt, iespēja rakties dziļumā, iespēja apvienot un veidot plašas struktūras, precīzi skaidrot lietas. Varbūt tas ir vienkārši ceļš, ko es sen, sen uzsāku, un ir inerce, ir viegli turpināt darīt to, ko es esmu jau ilgu laiku darījis. To sakot, esmu mēģinājis strādāt ārpus pētniecības, un tas man līdz galam neder. Man patīk pasniegt, ar studentiem strādāt ir forši, un tas attīsta prasmes – gan komunikācijā, gan zināšanās. Esmu strādājis arī privātajā sektorā, bet tur pietrūka kaut kāds virsmērķis. Man vispār neder kā mērķis pelnīt vairāk naudu kādam citam, vai ražot vairāk produktus kādam citam. Pētniecība ir tāda pasaule, kurā es pats izvēlos, uz kuru pusi iet. Un es sastopu līdzīgi domājošus kolēģus, mēs kopīgi veidojam projektus, skaidrojam neskaidras lietas, savienojam tēmas. Šāda būvēšana, paša vadīta, man ļoti patīk.
Doktora grādu Tu esi ieguvis Čikāgā. Kas Tevi mudināja karjeru turpināt Latvijā?
Kā bērnam man nebija iespēja dzīvot Latvijā, dzīvojām arzemēs, tāpēc kā pieaugušais es gribēju tieši to piedzīvot, kā ir dzīvot un strādāt Latvijā. Vēl tas arī ir par ģimeni, par iespēju izveidot ģimeni Latvijā. Un arī par identitāti, par to, kas es esmu. Ārzemju latviešu sabiedrībā tā ir ļoti aktuāla tēma: kas mēs esam? Starp pasaulēm ar ļoti plašām, dažādām, dziļām, iesakņojušām pieredzēm daudz tiek runāts par to, ko tas viss kopā nozīmē. Tāpēc arī es sajutu – jā, šī ir mana identitāte, es esmu latvietis un es gribu dzīvot Latvijā.
Tevi mēdz dēvēt par “Latvijas vientuļāko zinātnieku”. Vai un kā Tu ikdienā sajūti piederību Latvijas un globālajai zinātnieku kopienai?
Mani tā dēvē viens cilvēks, un viņa sauklis vēlāk kļuva par intervijas virsrakstu! Tas nāca no secinājuma, ka, lai es varētu darboties savā profesionālā jomā, man ir jābrauc uz citām valstīm, uz citiem kontinentiem. Jo tur ir algebriskās topoloģijas, topoloģsikās datu analīzes kopiena. Vientuļš es ikdienā nemaz neesmu, man ir draugi, man ir ģimene, šīm kopienām un Latvijai kā valstij neapšaubāmi jūtu piederību. Jaunajiem zinātniekiem Latvijā arī jūtu piederību, jo mūsos visos ir apziņa, kas man liekas ir visos zinātniekos visā pasaulē – kaut kas ļoti interesē, gribas to attīstīt, un mēs aizdegamies, sastopot līdzigi domājošus cilvēkus.
Šobrīd Tu īsteno savu PostDoc Latvia programmas projektu. Kas ir lielākie ieguvumi jauniem zinātniekiem, kļūstot par sava projekta vadītājiem?
Vislielākais ieguvums ir neatkarība. Arī finanses, kas nodrošina iespēju ceļot, tikties ar citiem, publicēt open-access (atvērtās piekļuves) rakstus. Būt pašam sava projekta vadītājam – to noteikti neiesaku kā obligātu katram zinātniekam vai zinātniecei. PostDoc projektam arī pašam ir savas īpatnības. Ir administratīvie procesi, ir ierobežojumi (piemēram, man nav atļauts veikt pedagoģisko darbību), ir skrupulozas atskaites par katru mēnesi. PostDoc projektiem, bez šaubām, ir sava vieta zinātnieku karjeras attīstībā, it īpaši tiem, kuri tiecas pēc profesora amatiem, un ir laba pieredze, lai audzētu biezu ādu sadarbība ar zinātnes finansētājiem.
PostDoc Latvia pēc būtības ir individuāls pētniecības pieteikums. Vai šajā modelī Tu saskati jaunus “vientulības” riskus?
Individuāls pētniecības projekts pats par sevi ir ļoti vērtīga lieta. Man ir žēl, ka PostDoc Latvia projektos galvenās diskusijas ir par skaitļiem, par kvantitatīviem rādītājiem, par sadarbības partneriem, par atskaitēm, par to, kas kādam citam pārraudzītājam būs vai nebūs vajadzīgs. Reti kad sarunas ir par zinātni, par zinātnes vērtību, par zinātniskiem sasniegumiem. Tas rada sajūtu, ka zinātnieks Latvijā nav zinātnieks, bet ir kaut kāda atskaites iespēja valstij. Ka zinātnieks paaugstina ciparu, uzlabo ekonomiku, ierindojas sarakstā. Bet zinātnieks ir zinātnieks! Zinātnieks darbojas zinātnē ar zinātnieku kopienu, un tur šādas sarunas nav, vai vismaz tās nav galvenās un ir tik daudz citu, interesantāku sarunu. Šajā kontekstā vientulība noteikti attīstās, precīzāk sakot, attīstās atsvešinātība no pārējās zinātnieku kopienas. Neveidojas tāda veselīga Latvijas zinātnieku kopiena, pētnieki meklē līdzcilvēkus citur, citās valstīs, kur notiek tiešākas sarunas par zinātnes būtību, nevis par zinātnes skaitīšanu.
Tu jau vairākus gadus esi LJZA biedrs. Kas Tevi pamudināja pievienoties apvienībai?
Mani mudināja pievienoties kopienas sajūta, meklējot līdzīgi domājošus, līdzīgās karjerās esošus cilvēkus. Teikšu atklāti, neiesaistos pārāk aktīvi LJZA darbībā. Bet man patīk sajūta, ka es esmu daļa no šīs kopienas. Sekoju līdzi jaunumiem, reizēm arī pasākumiem. Kopumā atbalstu šādu organizāciju, kas pārstāv un vieno jaunos zinātniekus, veido publisku komunikāciju. Esmu bez gala pateicīgs, ka ir jēdzīgi cilvēki, kuri prasmīgi iesaistās zinātnes administrēšanā un komunicēšanā.
Šovasar Tu piedalījies sarunu festivālā Lampa uz LJZA Pasaulē mazākās skatuves. Ar kādām sajūtām atceries šo pieredzi?
Es atceros šo pieredzi ar ļoti pozitīvām sajūtām. Bija vasara, bija silts, bija saulains, man bija iespēja runāt ar foršu cilvēku, ar draugu Linardu Kalniņu, kuru es jau pazīstu vairākus gadus. Bija jauki redzēt, ka arī citiem interesē paklausīties to, par ko es domāju ikdienā. Arī redzēt, ka kaut ko no tā, ko daru, var nodot citiem, pat vienkāršā veidā. Vienmēr patīkami redzēt, ka otrs saprot to, kas ir svarīgs tev pašam.
Noslēgumā – ko tu gribētu novēlēt vai ieteikt studentiem, kas šobrīd domā par stāšanos doktorantūrā?
Doktorantūra, kā jau jebkurš dzīves lēmums, ir personisks, un tas ir jāpieņem studenta kontekstā, vajadzībās, iespējās. Es novēlu labus pasniedzējus, labus cilvēkus sev apkārt, ar pieredzi, ar atbalstu, kuri var dot vērtīgus pieredzes stāstus. Es noteikti nevaru dot visiem vienādus ieteikumus. Pēc manas pieredzes, ir svarīgi katram redzēt piemēru, cilvēkus, kādi tie paši vēlas būt, ar vertībām, kas saskan ar viņu pašu vērtībām. Zinātnē vai ārpus zinātnes, tas nav svarīgi, galvenais ir izjust vai redzēt mērķi, uz ko tiekties. Manuprāt, tas daudz ko nosaka. Novēlu visiem studentiem atrast mērķi un atrast vidi, kurā ir iespējas realizēt šo mērķi.
Paldies par sarunu!
