Dagnija Tupiņa ir mikrobioloģe un pētniece Nacionālajā pētniecības un inovāciju centrā (NIRI)*, kur viņa īsteno pēcdoktorantūras projektu “B. burgdorferi flagellas apkakles un motora proteīnu strukturālā raksturošana”. Dagnijas darbs saistīts ar vakcīnu izstrādi Laima slimības novēršanai, kas ir viens no pētījumiem, kas iekļuva starp Latvijas Zinātņu akadēmijas nosauktajiem nozīmīgākajiem sasniegumiem Latvijas zinātnē 2025. gadā. Apsveicam Dagniju ar panākumiem un aicinām uz sarunu interviju sērijā “Iepazīsti jauno zinātnieku!”
Kā Tu nonāci pie intereses par mikrobioloģiju un studijām biomedicīnā?
Es laikam sevi nesauktu par mikrobiologu, bet par molekulāro biologu, jo, lai arī esmu strādājusi mikrobioloģijas laboratorijā doktorantūras ietvaros, esmu daudz laika bijusi strukturālās bioloģijas jomā, kā arī strukturālajā bioinformātikā un nedaudz strādājusi arī ar augiem, raugiem un šūnu kultūrām, tāpēc būtu vajadzīgs kāds samērā plašs apzīmējums. Runājot par darbu, es parasti ar sevi iepazīstinu kā zinātnieci un tad stāstu ko tieši es daru, ja man to jautā.
Es bakalaura studiju pieteikumā atzīmēju tikai vienu programmu – bioloģiju, bet nekad neesmu spējusi atcerēties konkrētu lēmuma pieņemšanas brīdi un izskaidrot, kāpēc biju toreiz par to tik pārliecināta. Zinu, ka vidusskolā izlasīju grāmatu par ģenētikas pamatprincipiem, kas tolaik mani ļoti ieinteresēja. Tikai daudzus gadus vēlāk es nonācu pie secinājuma, ka izvēle bija saistīta drīzāk ar daudz dziļākiem iemesliem atrast un iekarot savu “lauciņu” un maksimāli daudz tajā sasniegt, bet šī iemesla nianses ir pārāk personīgas šāda formāta intervijai.
Kas attiecas uz manām virziena un specializācijas izvēlēm, būtu negodīgi stāstīt nopulētu stāstu par to, kā es vienmēr gāju un izvēlējos darīt to, kas man visvairāk patīk. Aiz katra pagrieziena punkta manā karjerā stāv kāds cilvēks(i), kuriem tajā brīdī bija izšķiroša ietekme. Pat jums šķietami nenozīmīga rīcība var salauzt jūsu kolēģa un līdzcilvēka karjeru vai pacelt to augstumos – tajos brīžos nebija ne mazākās nozīmes tam, kas mani patiesi interesēja vai aizrāva, bet tam, kur mani virzīja esošā situācija. Tāpēc aiz katra soļa, kur esmu izvēlējusies darba tēmu, pētījumu virzienu vai laboratoriju, ir vēl kāds vārds bez manējā.
Kā Tu īsumā izskaidrotu, kāpēc Tavs pētījums ir svarīgs sabiedrībai?
Ievadā minētais projekts pie Laima slimības vakcīnas izstādes, kas saņēma Latvijas Zinātņu akadēmijas atzinību, ir Ērču pārnēsāto patogēnu izpētes grupas vadītāja Dr. Kalvja Branguļa ilgtermiņa veikums, kuram es esmu tikai viens no līdzautoriem. Par to es vēl pastāstīšu, bet savā pēcdoktorantūras projektā es šobrīd strādāju pie Laima slimības izraisītāja baktērijas borēlijas (Borrelia burgdorferi) proteīnu izpētes, kas nodrošina šīs baktērijas kustību. Taču visiem grupā veiktajiem pētījumiem pamatā ir viena aktualitāte – Laima slimība ir viena no izplatītākajām ērču pārnēsātajām slimībām gan Latvijā, gan Eiropā, un inficēto ērču skaits ir augsts – SPKC mājaslapā brīdina, ka vidēji no 20 līdz 40%. Šī slimība rada izaicinājumus veselības aprūpei prasot laicīgu diagnostiku un ārstēšanu, lai izvairītos no komplikācijām. Tāpat eksistē t.s. Pēclaima slimības sindroms (arī terminoloģija atšķiras atkarībā no tulkojuma), kura mehānismi joprojām nav izprasti. Tas rada ilgtermiņa dzīves kvalitātes kritumu un pacientu pilnīgu vai daļēju izstāšanos no darba tirgus. Ātras, drošas un efektīvas vakcīnas izstrāde, kā arī detalizēta borēlijas molekulārās uzbūves izpratne, lai atrastu potenciāli unikālu veidu, kā ietekmēt tikai šī patogēna funkciju, būtiski atvieglotu šīs izplatītās ērču pārnēsātās slimības radīto slogu sabiedrībai.
Kas Tevi motivē pētniecībā?
Šis ir patiesi grūti atbildams, bet svarīgs jautājums. Atbildēšu no trīs rakursiem.
Pirmkārt, filozofiskā līmenī es uzskatu dabaszinātnes par patiesības meklējumiem par to, kā pasaule darbojas – pat ja tas ir ļoti neliels fragmentiņš no pasaules molekulas lielumā. Zinātne nav vienmēr nevainojami precīza, bet manuprāt dabaszinātnes ir mazāk subjektīvā zinātnes daļa (kas man personīgi ir svarīgi no patiesības meklējumu skatupunkta). Un katrs publicētais atklājums kļūst par vienu ķieģelīti zināšanu ēkā, kur ir daudz rindu zem mums šobrīd un būs daudz virs mums, tāpēc tas kļūst par daļu no kaut kā lielāka un iespēju kaut ko atstāt aiz sevis šājā pasaulē, pat ja tas ir nemateriāls. Zināšanas paliek aiz mums (vismaz tik ilgi kamēr mūsu civilizācija būs funkcionāla).
Savukārt no tīri praktiskā, piezemētā skatupunkta ikdienā zinātniskajā darbā gandarījumu ir atrast grūti, jo tas brīdis, kad rezultāti saliekas kopā un iznāk kaut kas labs, ir ļoti tālu aiz neskaitāmām neveiksmēm, negatīviem vai neskaidriem eksperimentiem, kļūdām. Tieši tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi būt īstajā vietā, jo šī vēlme un motivācija kaut ko darīt, neskatoties uz grūtībām, var izdzīvot tikai tad, ja to atļauj pieejamie apstākļi, tāpat, kā augs var izaugt tikai ar gaismu un ūdeni (vai neizdzīvot, sastopoties ar patogēnu).
Laikam jau visīsāk ir atbildēt uz šo jautājumu no otra gala – esmu pārliecinājusies, ka nevarētu samierināties darīt neko citu, pat ja ikdienā zinātne var būt smaga.
Varam Tevi apsveikt ar nesenajiem panākumiem – Tava pētījuma tēma iekļuva starp Latvijas Zinātņu akadēmijas nosauktajiem nozīmīgākajiem sasniegumiem Latvijas zinātnē 2025. gadā! Lūdzu, pastāsti par ceļu no jaunas idejas līdz veiksmīgam risinājumam!
Kā jau sāku minēt otrajā jautājumā, tad gada sasnieguma tēma – vakcīnas izstrāde pret Laima slimību ir Kalvja Branguļa ideja, pie kuras viņš bija strādājis jau ilgi, pirms pievienojos viņa laboratorijai. Esmu pateicīga par iespēju, strādājot viņa laboratorijā, sniegt savu pienesumu šim pētījumam ar konkrētiem datiem un līdz ar to būt daļai no šī sasnieguma, bet tā pilnais stāsts būtu jāvaicā tā galvenajam autoram. Iesaku noklausīties interviju raidījuma “Zināmais nezināmajā”, gan Latvijas radio “Labrīt” ietvaros, kur viņš pats stāsta tieši par šo pētījumu. Kalvis visu savu karjeru ir strādājis pie borēlijas proteīnu strukturālās raksturošanas un sniedzis ļoti lielu pienesumu šim zinātnes lauciņam, tāpēc ir tikai likumsakarīgi, ka ar viņa pieredzi veiktais ir vainagojies panākumiem. Lielo ideju ceļš ir garāks par tikai viena finansējuma uzsaukuma garumu. Manis pašas idejām laika pārbaude vēl ir jāiztur.
Jāpiemin, ka doktora grādu Tu ieguvi Vorvikas Universitātē Anglijā, maģistra grādu Lundas Universitātē Zviedrijā, bet pirms tam – bakalaura grādu Latvijas Universitātē. Vai bija grūti spert šo soli un pēc bakalaura studijām doties studēt ārpus Latvijas? Kā Tu izvēlējies universitātes, kur studēt?
Pēc bioloģijas bakalaura studiju pabeigšanas Latvijā vēlējos maģistra līmenī tālāk specializēties molekulārajā bioloģijā, un Latvijā tolaik šādu specializētu programmu nebija. Tāpat ap to laiku bija ES struktūrfondu pārrāvums, tolaik es nezināju, kā finansējums zinātnē darbojas, bet tikai to, par ko nozarē runāja – ka zinātnē būs milzīga finansējuma krīze. Viss norādīja uz to, ka jāmēģina kaut kas jauns, un tajā brīdī es vēl biju drosmīga. Es neko nezināju par pārbaudījumiem, kas gaida, sākot dzīvi citur – man bija tikai viens mērķis, kas šobrīd liekas smieklīgi abstrakts – “kļūt par izcilu zinātnieci”, un došanās uz ārzemēm bija loģiskākais līdzeklis tā sasniegšanai, nevis pašmērķis. Tolaik es arī ļoti nopietni uztvēru lekcijā dzirdēto stāstu, ka akadēmiskā izcilība tiek mantota un tāpēc ir svarīgi būt pēc iespējas izcilākā laboratorijā. Taisnība, ka vide un vadītājs ir izšķiroši zinātniskajā attīstībā, taču ne tuvu pēc tiem parametriem (un reitingiem), kurus toreiz iztēlojos, pieņemot lēmumu doties ārpus Latvijas.
Maģistra studijās programmas izvēlējos primāri pēc tā, kur pašai programmai nebija mācību maksas, pēc satura atbilstības un arī universitātes reitinga, līdz ar to lielākoties pieteicos Zviedrijā, Dānijā, Somijā. Vorvikas universitātes doktorantūras programmu arī bija pievilcīga, jo, tiekot izvēlētai atlasē, bija nosegta gan mācību maksa, gan pētniecības izmaksas, gan dzīvošanas stipendija. Šai programmai bija arī unikāla struktūra, kas paredz divus vadītājus un divas lokācijas (Vorvikas universitātē un Singapūrā) un fiksētu studiju garumu, kas nav raksturīgi doktorantūrai lielākajā daļā Eiropas valstu. Šī programma bija ļoti fokusēta uz pētniecību, kas padarīja to efektīvāku, un man ļoti paveicās ar abiem vadītājiem, kas bija gan labi zinātnieki, gan labi un cilvēcīgi vadītāji.
Kādi ir Tavi novērojumi par akadēmiskās vides atšķirībām dažādās valstīs?
Atšķirību, manuprāt, ir daudz, un ir rakstītas un nerakstītas lietas, kas katrā valstī strādā savādāk. Atšķiras praktiski strukturālas lietas, kā programmu garums, nosacījumi studiju un doktorantūras pabeigšanai, kredītpunktu sistēmas, vērtēšanas sistēmas. Katrai valstij ir sava pamatmentalitāte, un tas atstāj iespaidu uz to, kā darbojas laboratoriju kolektīvi, cik ilgā laikā un līdz kādai pakāpei ir iespējams integrēties (un vai vajag) kā pagaidu iebraucējai. Ir dažāds hierarhiskuma līmenis, dažāds komunikācijas veids, sākot no tā, cik informācija tiks teikta tieši un kas jānoprot netieši, un dažādi iekšējās regulācijas mehānismi. Un, protams, jāņem vērā, ka arī katrai iestādei ir savas īpatnības valsts ietvaros. Kopumā tas nozīmē, ka jaunā vietā jāpieņem, ka neko nezini, un iepriekšējās pieredzēs balstīti pieņēmumi var kļūt pat par šķērsli.
Kas Tevi pamudināja iestāties Latvijas Jauno zinātnieku apvienībā?
Atgriežoties Latvijā pēc astoņu gadu prombūtnes, man nebija tikpat kā nekādu kontaktu un sāku kā no baltas lapas, gandrīz kā svešā valstī. LJZA uzzināju vairāk par institūtiem un pētījumu virzieniem Latvijā. Man diemžēl nav bijis pietiekami laika un spēka, lai aktīvāk iesaistītos LJZA darbībā, bet neesmu šo domu atmetusi, jo tieši tāpēc, ka Latvija ir maza, vienam cilvēkam ir lielākas izredzes kaut ko ietekmēt ar savu balsi. Jau pēc iestāšanās mani ļoti iedvesmoja LJZA veiktais pētījums par akadēmiskās ētikas pārkāpumiem, kas, manuprāt, izgaismoja vienu no zinātniskās darba vides šķautnēm, kas iet roku rokā ar neatrisinātiem vispārējās ētikas (plašakā kontekstā) jautājumiem. Es ceru, ka kādu dienu man izdosies tikt zinātniskās sabiedrības sadzirdētai par to, ka darba vide un komunikācijas normas ir mūsu visu kopējā atbildība nevis blakus cilvēka problēma tik ilgi, kamēr tas neskar mani pašu (vēlos uzsvērt, ka tas neattiecas uz grupu, kur strādāju šobrīd, bet ir atskats par plašāku ilgtermiņa pieredzi no labiem un sliktiem piemēriem, gan pašas piedzīvotiem, gan citu uzklausītiem). Es ceru atrast veidu, kā tas varētu sasaistīties ar LJZA mērķiem aizstāvēt jauno zinātnieku intereses Latvijā.
Brīvajā laikā Tu esi nodarbojusies ar porcelāna virsglazūras apgleznošanu, bet pagājušajā gadā Zinātnieku naktī Tu acīgākos pasākuma apmeklētājus pārsteidzi ar tekstila Petri plašu mikroizstādi. Tagad brīvajā laikā Tu trenējies karatē. Tie ir hobiji, kas prasa pacietību, disciplīnu un uzmanību pret detaļām. Kā šīs rakstura īpašības Tev palīdz zinātnē?
Ar virsglazūras porcelāna apgleznošanu es nodarbojos no 5. klases līdz bakalaura studiju pabeigšanai, kamēr atrados Latvijā. Domāju, ka šī mana dzīves daļa varbūt translējās tajā, ka ātri apguvu tās lietas, kur laboratorijā vajadzīga precizitāte ar rokām, piemēram, mikropipetēšana. Tā arī ir kaut kādā ziņā samērā tehniska mākslas nozare, jo tur rezultāts nav redzams uzreiz, krāsas pirms un pēc apdedzināšanas ir vizuāli atšķīgas, jāstrādā vairākos slāņos, un līdz ar to ir jāmāk kaut cik plānot un vizualizēt uz priekšu, lai sasniegtu vēlamo rezultātu pēc vairākām apdedzināšanas reizēm. Šī mākslas veida man vienmēr pietrūks, jo neviens cits materiāls, manuprāt, tam nestāv blakus.
Mikroizstāde Zinātnieku naktī bija nejauša ideja, jo es biju šīs tekstila Petri plates pamazām taisījusi iepriekšējā daudzu mēnešu garumā. Šī tehnika nav oriģināli mana – redzēju reālistiskus tekstilā veidotus Petri plašu atveidus muzejā studiju laikā un vairākus gadus vēlāk nolēmu izmēģināt taisīt kaut ko līdzīgu, bet ar mazāku uzsvaru uz reālismu un vairāk uz dekoratīvumu. Patiecoties kolēģu iedrošinošajai attieksmei tā atrada debijas vietu Zinātnieku naktī.
Karate ir pavisam cita funkcija manā dzīvē – fiziskā aktivitāte ir vienīgais veids, kā kaut cik pārstrādāt stresu un atslēgt galvu uz to treniņa laiku (un pat tad ne vienmēr). Karate ir arī nozīme, lai man dzīve būtu vēl viena ilgtermiņa ieguldījuma lieta bez darba, kurai nolikt atvēlētu laiku un ko cenšos nekavēt un neatlikt nekādu citu iemeslu dēļ, kā vien, ja tiešām fiziskā veselība tajā dienā neļauj ierasties. Pēc būtības karate man šķiet daudz motivējošāks nekā citas fiziskas aktivitātes, jo tur ir daudz ko apgūt un mērķi, ko nospraust un sasniegt, tāpēc es arī to turpinu. Laikam jau arī tajā mācību procesa struktūrā, gatavojoties katram nākamajam eksāmenam, lai iegūtu nākamo jostu citā krāsā un saņemtu novērtējumu par paveikto noteiktā laika posmā, ir kāda līdzība ar darbu tomēr…
Kādu mītu vai stereotipu par zinātniekiem Tu gribētu lauzt?
Es gribētu laikam teikt, ka būšana zinātnē nepadara nevienu automātiski “gudru un inteliģentu” un zinātnieki ir tādi paši cilvēki kā citi cilvēki. Man nebija neviena zinātnieka piemēra dzīvē, tāpēc skolā iztēlojos, ka zinātnē nonākšu intelektuālu, neatkarīgu cilvēku lokā, kas runā par lielām idejām. Nesen saņēmu atgādinājumu, ka cilvēki ārpus zinātnes dažkārt zinātniekus joprojām redz tā idealizētā vai attālinātā formātā. Realitātē tie, kas skolas klasē bija bulingotāji un aprunātāji, tādi paliek arī laboratorijā. Emocionālā inteliģence nenāk līdz ar inteliģenci šaurā sfērā. Arī zinātnieki skrien līdzi trendiem un pakļaujas bara domāšanai. Tas nenozīmē, ka mūsu darbs automātiski nav uzticams, bet to, ka to veic tieši tādi paši cilvēki, kā citi. Vērtējiet cilvēku ne pēc viņa profesijas, bet darbiem un izturēšanās pret citiem – zinātnieks vai nē.
Ko Tu gribētu ieteikt vai novēlēt studentiem, kas šobrīd domā par stāšanos doktorantūrā?
Individuāls novēlējums būtu atkarīgs no tā, kāda studentam ir motivācija, iestājoties doktorantūrā, jo tās ir ļoti dažādas – citiem tas ir konkrēta darba mērķis, kam vienkārši vajadzīga kvalifikācija, un kādam zinātne ir visa būtība un dzīvesveids. Neatkarīgi no tā, vai doktorantūrā būsiet Latvijā vai citur, katrā vietā jūs gaidīs citi pārbaudījumi – un noteikti tādi, ko neesat paredzējuši. Neesmu satikusi gandrīz nevienu doktorantu, kas doktorantūrā pārsvarā justos labi un regulāri neciestu no šaubām un pārliecības trūkuma. Svarīgi, pirms uzņemties doktorantūru, uzzināt maksimāli daudz par laboratoriju no tās darbiniekiem, runājot ar viņiem viens pret viens, kā viņi tur jūtas strādājot, un potenciālajam vadītājam laicīgi uzdot neērtos jautājumus, par to kāda būs jūsu sadarbība, ko jūs viens no otra sagaidāt (cik bieži tiksieties runāt par progresu, kāds patstāvības līmenis tiek sagaidīts) un kā tiks risinātas konfliktsituācijas. Diemžēl tas ne vienmēr ir iespējams un, pieņemu, liela daļa studentu tajā brīdī nevar iedomāties, kas varētu noiet greizi, lai varētu par to uzdot jautājumus pirms, nevis pēc tam. Maksimāli daudz jautājiet citiem par viņu pieredzēm, ievāciet datus. Doktorantūra ir mentālās izturības maratons, kas reti atstāj cilvēku neizmainītu, un jums jābūt ļoti skaidrai pārliecībai, ka tā ir lieta, ko obligāti vajag sasniegt, lai tiktu līdz beigām un būsiet gatavi tā dēļ daudz ko upurēt (vēlams no sevis, nevis apkārtējiem). Es vēlētos novēlēt tiem, kas vēl studēs, studē un pabeidz doktorantūru, kļūstot par Latvijas zinātnes daļu, (tieši tāpēc, ka mūsu ir maz) atstāt zinātni labāku, kā tā bija, kad to atradāt.
Paldies par sarunu!
*Līdz 2026. gada 31. maijam – Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā, kas nu apvienojies ar Latvijas Organiskās sintēzes institūtu.
