Daniela Godiņa ir pētniece, pēcdoktorantūras projekta “Bio-bāzētu polimēru sorbentu sintēze no bērza mizas ekstraktvielām” vadītāja Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūtā (LVKĶI), un viņa piedalījusies arī pētījumos, kas iekļuvuši starp Latvijas Zinātņu akadēmijas nosauktajiem nozīmīgākajiem sasniegumiem Latvijas zinātnē 2025. gadā. Daniela ir Latvijas Jauno zinātnieku apvienības (LJZA) valdes locekle un aktīva zinātnes komunikatore. Apsveicam Danielu ar panākumiem un aicinām uz sarunu interviju sērijā “Iepazīsti jauno zinātnieku!“
Tava pētījumu joma saistīta ar dabas vielu ķīmiju. Kā Tu nonāci pie šīs tēmas?
Mans ceļš zinātnē sākās jau bērnībā, jo mani vienmēr ir interesējusi daba. Man vienmēr ir bijusi vēlme saprast procesus, kas notiek mums apkārt. Jau agri sapratu: ja vēlos saņemt atbildes uz maniem jautājumiem, tad man ir jāiegūst atbilstoša izglītība. Skolā man interesēja gan ķīmija, gan bioloģija, taču reizē ļoti saistīja arī literatūra, māksla, franču valoda. Tā nu izlēmu iesniegt dokumentus četrās augstskolās un izvēle par labu ķīmijas studijām bija spontāns lēmums. Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē ieguvu bakalaura, maģistra un doktora grādu. Paralēli studijām maģistrantūrā sāku strādāt Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūtā, un tā arī mana saikne ar zinātni aizsākās, jo sāku strādāt Biorafinēšanas laboratorijā un piedalīties dažādu projektu izpildē un pētniecībā.
Kā Tu īsumā izskaidrotu, kāpēc Tavs pētījums ir svarīgs sabiedrībai?
Pētījums atbilst tam, uz ko virzās visa LVKĶI darbība — inovācijas, kuras balstītas uz vietējiem, atjaunojamiem resursiem. Šobrīd cilvēki neveido bio-bāzētus polimēru sorbentus no biomasas, kur nu vēl tieši no bērza mizas. Tas ļauj aizstāt materiālus, ko šobrīd iegūst no naftas resursiem, ar bioloģiskas izcelsmes alternatīvām. Rezultātā samazinās atkarība no fosilajiem resursiem, veidojas ilgtspējīgākas tehnoloģijas un pievienotā vērtība Latvijas meža nozarei. Šis starpdisciplinārais projekts sniegs vērtīgas atziņas vides zinātnē un analītiskajā ķīmijā, veicinot sadarbību un sekmējot ilgtspējīgu attīstību. Jauno instrumentālo metožu integrācija ar uzlabotu sorbentu sintēzi sniegs nozīmīgu soli uz priekšu bērza mizas komponentu novērtēšanā un jaunu materiālu izstrādē.
Šobrīd Tu īsteno PostDoc Latvia programmas projektu. Kas ir lielākie ieguvumi jauniem zinātniekiem, kļūstot par sava projekta vadītājiem?
Pirmkārt — tā ir iespēja sevi pierādīt. Iespēja stāties līdzās nozares profesionāļiem un uzņemties atbildību par visu pētniecības ciklu. Tā ir telpa jaunu ideju aktualizēšanai, tehnisko un emocionālo prasmju pilnveidei un veselīgs izaicinājums, kas ļauj saprast, vai šis ceļš ir turpināms ilgtermiņā. PostDoc projekts ir gan profesionāls, gan personīgs izaugsmes līmenis.
Tevi ir daudz pieredzes, piedaloties podkāstos, intervijās, un Tu esi teikusi, ka vēlies mudināt zinātniekus kļūt aktīvākiem komunikācijā ar sabiedrību. Kādi ir ieguvumi no zinātnes komunikācijas?
Mums visiem ir zināma tā stereotipiskā “zinātnieka bilde” — garlaicīgs, noslēgts, grāmatās ieracies cilvēks. Bet realitātē zinātne ir radoša, dinamiska un pilna ar aizraujošiem stāstiem. Efektīva zinātnes komunikācija ļauj sabiedrībai saprast, kāpēc pētniecība vispār ir svarīga. Tā izglīto, iedvesmo un parāda, ka zinātnieks ir ļoti cilvēcīgs — ar saviem izaicinājumiem, idejām un misiju. Un jo vairāk mēs spējam paskaidrot savu darbu, jo lielāka uzticēšanās sabiedrībā veidojas.
Kopā ar LVKĶI kolēģiem – Studentu padomi – 2025. gada nogalē saņēmi Meža nozares gada balvas “Zelta čiekurs” atzinības diplomu par ieguldījumu sabiedrības izglītošanā. Kas Tevi motivē rīkot pasākumus, apmeklēt skolas un izglītot jauniešus dažādos pasākumos?
Man ir svarīgi, lai dzīve ir piepildīta. Es vēl neesmu definējusi “lielo dzīves mērķi”, bet šobrīd gribu būt tur, kur varu būt noderīga. Neformālajos pasākumos cilvēki satiekas daudz atvērtāk — tur zinātnieki kļūst ļoti cilvēcīgi. Un, ja jaunietis pēc lekcijas pasaka: “Hei, varbūt arī es varu kļūt par zinātnieku,” tas ir milzīgs motivators.
Tu esi LVKĶI Studentu padomes dibinātāja un priekšsēdētāja. Kā Tu nonāci pie idejas par šādas struktūras veidošanu savā institūtā?
Man vienmēr ir paticis veicināt zinātnes komunikāciju, tāpēc arī izveidoju Studentu padomi, kur mēs, jaunieši, stāstām citiem jauniešiem par zinātni. Skolēnus un studentus aicinām ekskursijās uz institūtu, lai viņi varētu redzēt mūsu laboratorijas, to īsto un patieso dzīvi. Šie visi papildus darbiņi un uzdevumi man ļoti patīk un palīdz zinātnieces ikdienā, tāpēc arī nejūtos nevienā brīdī vientuļa. Novērtēju, ka institūtā tiek veicināta jauno zinātnieku saliedēšana savā starpā, kas ir ārkārtīgi svarīgi. Mēs strādājam komandā, nevis kā viens indivīds. Bieži ir tā, ka tas viens cilvēks saņem to balvu un pārējie paliek fonā, bet zem tās balvas ir liela komanda, kas viens otru atbalsta. Studentiem un skolēniem vienmēr stāstu par to, ka ir labi, ja kļūdāties, jo tas ir ceļš uz izaugsmi. Neviens nav perfekts. Pastāv uzskats, ka zinātnieki ir perfekti un vēl ģēniji, bet tas ir aplami, jo esam tikai cilvēki. Mums vajag to savstarpējo sabiedrības atbalstu, tāpēc cenšos veicināt citu cilvēku iesaisti. Lai arī zinātne ir sarežģīta, tā reizē ir ļoti interesanta nodarbe.
Tu esi saņēmusi starptautisko UNESCO Baltijas stipendiju sievietēm zinātnē. Ko Tev nozīmēja šīs balvas iegūšana?
2024. gadā kļuvu par Baltijas valstu stipendijas sievietēm zinātnē laureāti, un šis novērtējums man nozīmē daudz vairāk nekā tikai atzinību – tā ir arī atbildība būt redzamai, dalīties ar savu pieredzi un iedvesmot citas sievietes zinātnē.
Pagājušajā gadā Tu kļuvi par LJZA valdes locekli. Kādas ir Tavas prioritātes, darbojoties LJZA?
Tā ir nozīmīga platforma, kas ne tikai veicina pētnieku sadarbību un profesionālo attīstību, bet arī palīdz stiprināt zinātnes lomu valsts attīstībā. Man ir svarīgi iestāties par ilgtspējīgu, atvērtu un iekļaujošu zinātnes vidi Latvijā.
Nosauc interesantāko zinātnisko faktu, ko pēdējā laikā esi uzzinājusi!
Man patīk šis: japāņu zinātnieki ir atklājuši, ka cilvēkam potenciāli varētu būt iespēja trešo reizi ataudzēt zobu! Pēc piena zoba un pastāvīgā — vēl viens. Tas izklausās gandrīz neticami, bet zinātnei patīk pārsteigt.
Ko tu gribētu novēlēt vai ieteikt studentiem, kas šobrīd domā par stāšanos doktorantūrā?
Nevienas durvis nav neatveramas, ir tikai jāatrod pareizās atslēgas. Doktorantūras studijās šīs atslēgas būs vairākas – viena, kas sāksies ar tevi pašu, ar kuru tu atvērsi savu pārliecību, ka to vari izdarīt; cita atslēgs papildu zināšanas, ko iegūsi šajā aizraujošajā posmā; nākamā atvērs durvis uz tevis paša izzināšanu, uz jaunām robežām, ko nezināji, ka vari pārkāpt; un tā pēdējā uz pašu darbu, kad tas būs skaisti izdrukāts un iesiets, un tu turēsi savās rokās, sejā būs manāms smaids, bet acīs sariesīsies asaras, jo tava sirds jutīs lepnumu par tevi, ka nepadevies un ticēji sev.
Paldies par sarunu!
