Foto: Gints Klāsons
Kas traucē risināt akadēmiskā godīguma problēmsituācijas Latvijā? To analizējam šajā ‒ jau trešajā ‒ Latvijas Jauno zinātnieku apvienības (LJZA) rakstā.
Šī rakstu sērija balstās pētījumā par akadēmisko godīgumu Latvijā. Pētījumā, aptverot visas Latvijas augstākās izglītības iestādes, kurās ir iespējams studēt doktorantūrā, tika aptaujāti gan šo iestāžu darbinieki, gan ētikas komisiju pārstāvji. Iepriekšējos rakstos ir aplūkoti pētījumā identificētie akadēmiskā godīguma pārkāpumi [1] un būtiskākie riski [2], kas ar to saistīti.
Saskaņā ar LJZA aptaujas rezultātiem, tikai 33% (36 no 110 respondentiem) no aptaujāto augstākās izglītības iestāžu (AII) darbiniekiem uzticas savas pārstāvētās institūcijas ētikas komisijām, kamēr 25% (28 no 110 respondentiem) tām uzticas daļēji. Aptaujāto lokā par pārkāpumiem komisijai ziņojuši tikai 43% jeb 25 no 58 aptaujātajiem, kuri ir pieredzējuši kādu pārkāpumu.
LJZA aptaujas rezultāti parāda, ka zemā uzticība institūciju ētikas komisijām lielā mērā saistīta ar respondentiem personīgi zināmiem gadījumiem, kad akadēmiskā godīguma pārkāpumi netika risināti. Daudzi aptaujātie norādīja, ka viņiem trūkst pārliecības par komisiju neatkarību un objektivitāti pārkāpumu izskatīšanā. Tāpat valda šaubas, vai ētikas komisijas lēmumi tiks ņemti vērā un vai tie tiks īstenoti praksē, lai novērstu līdzīgu situāciju atkārtošanos nākotnē.
Lai labāk izprastu akadēmiskā godīguma problēmsituācijas, šajā rakstā aplūkosim hipotētiskas situācijas, kurās notikuši ētikas pārkāpumi. Tās veidotas, iedvesmojoties no LJZA aptaujas respondentu sniegtajām atbildēm. Analizēsim, kā šie pārkāpumi un pieredze to risināšanā ietekmē jauno profesionāļu izvēli palikt zinātnē vai pārkvalificēties, kā arī to, kā tas ietekmē Latvijas zinātnieku spēju radīt zināšanās balstītas inovācijas, kas veicina valsts ekonomisko izaugsmi.
Agnese ir pētniece un docētāja, kura savā darbavietā saskaras ar favorītismu un dzimuma diskrimināciju. Jaunu projektu plānošanā, īstenošanā un kvalifikācijas celšanas iespējās priekšroka biežāk tiek dota viņas kolēģiem, kas būtiski ierobežo Agneses profesionālās izaugsmes iespējas. Rodas jautājums – vai Agnesei vajadzētu rīkoties? Aktīvi aizstāvot savas tiesības, viņa riskē saskarties ar konfliktu vai pat mobingu kā trauksmes cēlāja.
Vēloties risināt radušos problēmu mierīgā un konstruktīvā veidā, Agnese vērsās pēc padoma pie savas struktūrvienības vadītājas. Tomēr situācija neuzlabojās. Gluži pretēji – Agnese pamazām sāka sajust, ka tiek izstumta no katedras kolektīva, un aptuveni pēc gada darba tiesiskās attiecības ar viņu tika pārtrauktas. Agnese ir pārliecināta, ka vadītāja viņu atlaida, uzskatot, ka viņa arī turpmāk varētu rīkoties kā trauksmes cēlāja.
Favorītisma iemesli var būt dažādi – dzimums, vecums, etniskā piederība, darba attiecību ilgums vai personīgas simpātijas. Tas ne vienmēr notiek apzināti, tomēr jebkurā gadījumā ir svarīgi, lai darbinieki, kuri jūtas atstumti vai kuriem nav tādas pašas piekļuves profesionālajiem resursiem kā kolēģiem, varētu droši runāt gan ar kolēģiem, gan vadītāju. Šāda veida favorītisms ir viens no būtiskākajiem riskiem, kas var veicināt nelabvēlīgas darba vides un negatīvas organizācijas kultūras attīstību. Diemžēl vairāki LJZA aptaujas respondenti dalījās pieredzē, kur kolēģi, kas aktualizējuši šīs problēmas, vēlāk bijuši spiesti pamest darbavietu. Arī mūsu piemērā Agnese zaudēja darbu nesaskaņu dēļ. Citos gadījumos zinātnieki vienkārši viļas darba vidē un paši izvēlas to pamest. Šajos gadījumos Latvijas zinātne zaudē vērtīgus cilvēkresursus.
Būtiski, ka 22% aptaujas respondentu (24 no 110) bija grūti pateikt, vai pret viņiem vai viņiem zināmiem cilvēkiem ir izdarīts ētikas pārkāpums, jo viņi nezina, vai konkrēto situāciju var uzskatīt par nopietnu pārkāpumu. Kad šiem respondentiem lūdza raksturot neviennozīmīgo situāciju, visās atbildēs konstatējami akadēmiskā godīguma pārkāpumi. Tikai 24% aptaujāto savu kolēģu prasmes atpazīt un atbilstīgi rīkoties ētikas pārkāpumu gadījumos novērtēja kā augstas, turpretim 52% tās novērtēja kā vidējas, bet 25% ‒ kā zemas. Aptaujas dati liecina par ievērojamu neskaidrību saistībā ar dažādiem pārkāpumiem un iespējām tos risināt.
Arī Agneses kolēģis Elvis, lai arī šķietami starp vadītāja favorītiem, redz dažādas problēmas akadēmiskajā darbā. Piemēram, vadītājs, vēloties straujāku virzību savā karjerā, falsificē datus un Elvja jaunāko ideju pētījumam uzdod par savu. Elvis apspriežas ar kolēģiem, kuri iesaka par situāciju neziņot, jo padomdevēji uzskata, ka “vadītājam izteiks aizrādījumu, bet Elvim būs samaitāta visa akadēmiskā karjera”.
Vai darba vadītājam ir tiesības šādi izmantot savu padoto idejas? Vai Elvim izvēlēties iestāšanos par godīgumu vai tomēr klusēt un klausīt vadītājam? Vai ir iespējams nodrošināt godīgu akadēmisko vidi, ja sekas trauksmes cēlājam ir daudz negatīvākas nekā pārkāpējam? Vai jaunie zinātnieki, kuri sistēmas ietvaros izvēlas klusēt, attīstīs godprātīgas pētniecības principus un spēs aizstāvēt savas zinātniskās idejas un inovācijas, kas varētu nodrošināt Latvijas tautsaimniecības attīstību?
Personas, kuras izvēlas ziņot par pārkāpumiem, nereti sastopas ar negatīvām sekām – draudiem, mobingu, emocionālu spiedienu, kā arī viņu zinātniskā un akadēmiskā darbība tiek noniecināta. Iestāžu atbildes uz šādiem iesniegumiem bieži vien ir formālas un bez reālas rīcības, bet dažkārt ziņotājs pat tiek pazemināts amatā. Aptaujā aprakstīts arī gadījums, kur pārkāpējs iesniedz sūdzību par trauksmes cēlēja rīcību, apgalvojot, ka tā ir nomelnošana. Diemžēl šāda pretreakcija tiek ņemta vērā, izraisot negatīvas sekas pašam trauksmes cēlējam.
Par Agneses un Elvja vadītāju jau iepriekš ir saņemtas sūdzības iestādes ētikas komisijā, taču tās allaž beigušās tikai ar formāliem aizrādījumiem. Neskatoties uz neētisku rīcību, vadītājs tiek vērtēts pozitīvi – viņš piesaista finansējumu un aktīvi publicē zinātniskos rakstus. Tajā pašā laikā pastāv bažas, ka viņa aizstāšana radīs grūtības nodrošināt studiju kursu nepārtrauktību. Šādā situācijā rodas būtisks jautājums: kas ir svarīgāk – augsti zinātniskie rādītāji vai profesionāla, godīga darba vide, kas veicina jauno zinātnieku piesaisti un izaugsmi? Vai Latvijas ierobežotā zinātnes cilvēkresursu kontekstā iespējams saglabāt šāda vadītāja zināšanas un ekspertīzi, vienlaikus nodrošinot, lai tādiem jaunajiem pētniekiem kā Agnese un Elvis būtu iespēja strādāt akadēmiski godīgā un atbalstošā vidē?
Liela daļa respondentu nesaskata jēgu ziņot par pārkāpumiem ētikas komisijai, jo nav skaidrs, kāda rīcība sekos pēc iesnieguma. Kā arguments šaubām ir minēts arī institūcijas ārējais tēls. Tēla kontekstā pārsteidzošs ir fakts, ka tēls tiek uzskatīts par būtiskāku nekā akadēmiskais godīgums institūcijas iekšienē. Darba iekšējā vide, kurā kopumā visi viens otru pazīst, arī ir viens no iemesliem, kāpēc respondenti atzīst, ka rīcība problēmsituāciju risināšanā ir nepietiekama.
Ausma, papildus citiem pienākumiem, darbojas arī iestādes Ētikas komisijā. Tajās reizēs, kad kāds vēršas ar sūdzību vai lūgumu izskatīt pārkāpumu, Ētikas komisija pārrunā situāciju ar “vainīgo” un sagatavo atbildi iesniedzējam, uzskatot, ka problēma ir tikusi risināta. Ausma arī mēdz neformāli pārrunāt darba situācijas ar kolēģiem. Lai arī Ausma neformālās sarunās kolēģiem neatklāj iesniedzēja personas datus, Latvijas akadēmiskā kopiena un Ausmas iestādes darbinieku skaits ir salīdzinoši neliels, tāpēc jau pavisam ātri ikviena ieinteresēta persona var nojaust, kuri no kolēģiem ir iesaistīti. Vai šāda situācija un iepriekšēja pieredze mudina cietušos vērsties pēc palīdzības? Vai institūcija šādā gadījumā var nodrošināt ātru lēmuma pieņemšanu un pārkāpumu objektīvu risināšanu un cietušā aizsardzību?
Latvija jau ilgstoši saskaras ar akadēmiskā un zinātniskā personāla trūkumu [3, 4]. Šī situācija var ierobežot akadēmiskā godīguma pārkāpumu risināšanas iespējas. Ja pārkāpēju sodīs, atstādinot no amata, nebūs, kas aizpilda viņa vietu. Šādi tiek iegriezts apburtais loks: zinātnieku trūkuma dēļ aug risks pieļaut neētisku rīcību, bet šāda rīcība tieši veicina vēl lielāku zinātnieku aizplūšanu no nozares. Šāda pieeja nav tikai tuvredzīga – tā ir kaitnieciska. Problēmu nevar atrisināt, ignorējot citu. Tolerējot akadēmiskās ētikas pārkāpumus, tiek radīta vide, kurā jaunie zinātnieki nejūtas motivēti palikt. Rezultāts ir prognozējams: talantīgi cilvēki pamet zinātni vai dodas uz ārvalstīm, kur profesionālā vide ir atbalstošāka un caurspīdīgāka.
Kopumā LJZA veiktās zinātnisko un akadēmisko darbinieku aptaujas rezultāti norāda uz būtiskām nepilnībām ētikas pārkāpumu risināšanā:
- atbalsta un konsultēšanās iespēju trūkums;
- ierobežota personāla izpratne par akadēmiskā godīguma pārkāpumu veidiem;
- potenciāli draudi trauksmes cēlējam, ziņojot par pārkāpēju;
- neskaidrība par sistemātiskiem problēmu risināšanas mehānismiem;
- objektivitātes un anonimitātes trūkums nelielās akadēmiskās kopienas dēļ.
Latvijai turpinot attīstīt zinātnes nozari un stiprinot tās starptautisko atpazīstamību, ir būtiski veidot ilgtspējīgu, ētisku un caurspīdīgu akadēmisko sistēmu. Lai nodrošinātu augstus akadēmiskos standartus un veicinātu jauno zinātnieku piesaisti un noturēšanu nozarē, īpaši nozīmīgas ir iniciatīvas, kas paredz plašu personāla izglītošanu akadēmiskā godīguma jomā un atbalstošas, iekļaujošas pētniecības vides stiprināšanu, kā arī skaidrus rīcības mehānismus pārkāpumu gadījumā.
Nākamajā rakstā pievērsīsimies iespējamiem risinājumiem un mehānismiem, kā nodrošināt akadēmiskā godīguma situācijas uzlabošanos Latvijā.
Autores ir Latvijas Jauno zinātnieku apvienības (LJZA) pārstāves Laila Silamiķele, Anna Stikāne, Raimonda Soloha, Rasma Pīpiķe, Liene Spruženiece
Atsauces
- LJZA. (2024, Marts). Kur mirst Latvijas zinātne? ir.lv.
- LJZA. (2024, Jūnijs). Ētikas dilemmas zinātnes “Ēdenes dārzā”. ir.lv.
- E-klase.lv. (2017, Novembris). Latvijā trūkst aptuveni 10 000 eksakto zinātņu profesiju pārstāvju.
- Saeima. (2021, Februāris). Zinātnes politika un pārvaldība zinātniskajās institūcijās: izaicinājumi Latvijā.
