Aina Semjonova ir pētniece Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātē Latvijas Universitātē un asistenta p.i. Farmācijas fakultātē Rīgas Stradiņa universitātē. Aina īsteno pēcdoktorantūras projektu “Kokristālu koformēra izvēles nozīme farmaceitiski aktīvo vielu farmācijas rūpniecībā izmantojamo fizikālo īpašību uzlabošanā” un ir studentu iemīļota pasniedzēja, tai pašā laikā publicējot asprātīgu un aizraujošu saturu par ikdienu laboratorijā. Aina ir arī Latvijas Jauno zinātnieku apvienības (LJZA) valdes locekle. Lai uzzinātu vairāk par vielu mijiedarbību un atvērtību nezināmajam, aicinām Ainu uz sarunu interviju sērijā “Iepazīsti jauno zinātnieku!“
Tu šobrīd īsteno projektu par kokristāliem, t.i., kristāliem, kas sastāv no divām vielām, no kurām vienai piemīt, bet otrai – nepiemīt farmaceitiska aktivitāte. Kā Tu nonāci pie šīs projekta idejas?
Projekta ideja man parādījās jau doktorantūras laikā, ja nemaldos ap 2. kursu. Tipiski kristālinženieri parasti skatās uz farmaceitiski aktīvo vielu, meklējot tai dažāda veida koformērus (neaktīvās vielas), kas varētu uzlabot farmaceitiski aktīvās vielas šķīdību, biopieejamību vai kādu citu īpašību, taču trūkst tāda kopīga likumsakarību izvērtējuma. Visbiežāk ir pētījumi no sērijas: “Hei, mums ir jauns kristāls, tas šķīst labāk nekā aktīvā viela!” Bet kāpēc tā notiek, varbūt arī citām vielām būs šāds iznākums? Šis jautājums/ideja mani “mocīja” pusotru gadu, līdz es ieminējos savam vadītājam prof. Agrim Bērziņam, ka varbūt kaut ko šādu varētu pētīt pēc doktorantūras, varbūt iesniedzam FLPP projektu. Tuvojās aizstāvēšana, apkārt klīda runas par jauno pēcdoktorantūras projektu konkursa atvēršanu. Aizstāvēšana bija tieši pa vidu uzsaukumam, kas ļāva man 3 nedēļu laikā atrast ārzemju mobilitātes partnerus, nedaudz vairāk apdomāt ideju un nelielā steigā uzrakstīt pētījuma pieteikumu. Rakstot pieteikumu, man nebija domu par to, ka šo projektu apstiprinās, jo es iesniedzu ar mērķi saņemt recenzentu aizrādījumus, lai varētu labāk startēt nākošajā kārtā. 2025. gada janvārī saņēmu pārsteiguma e-pastu – mans steigā rakstītais projekts ir apstiprināts. Jāsāk strādāt.
Kā Tu īsumā izskaidrotu, kāpēc Tavs pētījums ir svarīgs sabiedrībai?
Mūsdienās lielākā daļa zāļu ir ar ļoti sliktu šķīdību, līdz ar to arī tās nespēj uzsūkties mūsu organismā pietiekamā daudzumā. Kokristalizācija ir veids, kuru šobrīd jau aktīvi izmanto farmaceitiskajā rūpniecībā, lai uzlabotu farmaceitiski aktīvo vielu šķīdību. Mans pētījums mēģinās izskaidrot, vai ir saistība starp šo otru kokristāla komponenti – kā šis koformērs ietekmē aktīvās vielas šķīdību? Varbūt citai līdzīgai vielai būs identisks efekts? Nav jau noslēpums, ka viena daļa aktīvo vielu satur līdzīga veida “skeletu”, kas ir galvenais iemesls medikamenta efektivitātei, taču tam ir klāt dažādas citas funkcionālās grupas, kas atšķir šos medikamentus vienas grupas ietvarā. Šī iemesla dēļ esmu izvēlējusies divas pēc ķīmiskās struktūras ļoti līdzīgas aktīvās vielas, kuras šobrīd cenšos kokristalizēt ar dažādiem koformēriem. Galvenais ieguvums sabiedrībai būtu efektīvāki medikamenti, kurus ir nepieciešams lietot mazākās devās, jo to šķīdība ir uzlabota. Protams, pētījumā es neskatīšos tikai uz šķīdību, kas, nenoliegšu, ir galvenā fizikālā īpašība, bet arī mēģināšu atrast kāda veida likumsakarības, kas atvieglotu ceļu citiem kristālinženieriem, lai varētu samazināt eksperimentālo laiku, tā izmaksas un līdz ar to arī gala produkta cenu.
Kas Tevi motivē pētniecībā?
Mani motivē nezināmais un tas prieks, vai reizēm pat bēdas, kad notiek kaut kas neparedzams. Ir reizes, kad mēnešiem tiek veikti eksperimenti. Neveiksmīgi. Tad vienā brīdī “paspīd” kāds pavediens, kas tālāk ļauj attīstīt jaunas hipotēzes un idejas. Mani vienmēr ir saistījis molekulārais līmenis jau farmācijas studijās fizioloģijā, bioķīmijā un medicīnas ķīmijā, kur viena relatīvi maza molekula ietekmē visu mūsu organismu. Uz kristāliem es skatos nedaudz līdzīgi – kā šī molekula varētu mijiedarboties ar kādu citu, lai iegūtu to, ko es vēlos? Tas brīdis, kad ir sanācis ietekmēt kristalizācijas iznākumu vai iegūt jaunu kokristālu (kas ir šī brīža projekta aktivitātes mērķis), ir tas, kas liek turpināt darboties. Protams, tas parasti paver jaunus nezināmos: “Vai izaugs monokristāls? Vai arī citas, līdzīgas molekulas veidos kaut ko?” kas tālāk sniedz motivāciju turpināt darboties.
Tu par sevi esi teikusi: “Ķīmijas doktore ar farmaceita grādu”, norādot uz savu pieredzi dažādās studiju nozarēs. Kā atšķiras ķīmiķi un farmaceiti? Abi strādā laboratorijā, bet vai šīm divām “sugām” ir atšķirīgs akadēmiskais temperaments?
Ķīmijai un farmācijai it kā kopumā virziens ir viens, taču katram studiju virzienam tiek pielāgotas nepieciešamās zināšanas. Farmaceiti izprot vairāk medicīnu un ar to saistītos bioloģijas virzienus (fizioloģija, bioķīmija, dziļākas zināšanas medicīnas ķīmijā), kamēr ķīmiķi vairāk izprot “tīru” ķīmiju (organiskā, fizikālā ķīmija). Es esmu kaut kur pa vidu šim visam. Farmaceiti var strādāt laboratorijā, bet viņu primārais darbs ir aptieka un farmaceitiskā aprūpe. Protams, zināšanas atļauj strādāt gan zāļu firmās, gan rūpnīcās, gan analītiskās ķīmijas laboratorijās, kamēr ķīmiķu primārais darbs, manuprāt, ir tieši laboratorijas un rūpnīcas. Es gan neteiktu, ka ir ļoti atšķirīgi akadēmiskie temperamenti. Farmaceiti varbūt māk labāk sarunāties un skaidrot sarežģītus terminus vienkāršākā veidā, jo, strādājot aptiekā, ir jāsniedz dažāda veida konsultācijas cilvēkiem, kuri ir ar dažādiem zināšanu līmeņiem. Kad pēc farmācijas studijām uzsāku studijas ķīmijas maģistros, man bieži nācās dzirdēt kaut ko no sērijas: “Viņa jau farmaceite, neko nemāk/nesaprot,” tiešā vai netiešā kontekstā, līdz ar to es vēlos, lai manas zināšanas un pieredzi uztver kā ieguvumu, nevis tikai trūkumu, ko ieraudzīja prof. Andris Actiņš un prof. Agris Bērziņš. Ar abām izglītībām es varu apvienot abas sfēras – savelku kopā medicīnu/farmāciju ar ķīmiju un fiziku. Gribētu domāt, ka tas sniedz papildus ieskatu no cita skatu punkta, kuru ne vienmēr var iedomāties.
Tu esi pasniedzēja Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) un 2023. gadā saņēmi RSU Gada docētāja titulu. Tā ir patiesa atzinība no farmācijas studentiem, kas augstu novērtējuši ne tikai Tavu kursu teorētisko saturu, bet arī empātiju un pozitīvo attieksmi. Kas pasniedzējas darbā Tev sniedz vislielāko gandarījumu?
Vislielāko gandarījumu sniedz tas brīdis, kad studenti, kuriem iet grūti mācībās, beidzot saprot un spēj apgūt nepieciešamās prasmes un zināšanas. Savukārt spējīgie studenti parasti sniedz gandarījumu vēlāk, brīžos, kad redzi – izaug jaunā zinātnieku paaudze. Es nekad neesmu atteikusi studentiem, ja viņi vēlas, lai kaut ko paskaidroju vai uzsitu nelielu “klačiņu” par karjeras izvēlēm, studiju pieredzi vai vienkārši dzīvi, ja tas palīdz viņiem kaut kādā veidā izdzīvot studijas, jo pēc vidusskolas studiju dzīve mēdz būt skarba – daudz dažādu sarežģītu priekšmetu, ātrs temps, daudz informācijas un tam pa virsu arī ikdienas izaicinājumi. Savās nodarbībās cenšos saglabāt profesionālu pieeju apgūstamajam priekšmetam, kuram klāt tiek pievienots cilvēcīgums ar kādu jociņu vai ikdienas stāstiņu. Mēs, pasniedzēji, arī esam cilvēki tieši tādi paši, kā studenti, kas atnāk pie mums mācīties. Mēs būsim nākotnes kolēģi, līdz ar to mums ir jāmāk sadzīvot.
Pēc Taviem ierakstiem sociālajos tīklos, var redzēt, ka Tevī ir tas tīrais prieks par acīmredzami novērojamiem ķīmiskiem un fizikāliem procesiem, un Tu labprāt arī sabiedrībai parādi eksperimentu interesanto pusi, kas var būt gan skaista, gan neprognozējama. Vai Tev kā projekta vadītājai un pasniedzējai izdodas sadalīt laiku, lai praktiskais darbs laboratorijā būtu līdzsvarā ar citiem pienākumiem?
Atbildēšu godīgi – ne vienmēr sanāk sabalansēt pienākumus, kur nu vēl darba un personīgās dzīves izaicinājumus. Reizēm ir vairāk citi pienākumi, kas iznāk priekšplānā, reizēm ir darbs brīvdienās, reizēm gribas visu nolikt malā un iet atvērt kafejnīcu. 😀
Veiksmju un neveiksmju publicēšana sociālajos tīklos ne tikai noņem kaut kāda veida mentālo sagurumu, jo ne tikai tiek “ventilētas” problēmas, bet arī iedvesmoti citi jaunie pētnieki. Sākumā man šķita, ka nevienam tas īsti nav vajadzīgs, izņemot mani. Vēlāk, pēc vairākiem gadiem, dzirdot citus jaunos pētniekus sakām, ka tas ir palīdzējis viņiem “izdzīvot maģistrus” vai pārvarēt kādus citus akadēmiskos izaicinājumus, es biju ļoti pārsteigta, ko pavisam vienkārši ikdienas ieraksti var nozīmēt citiem. Šobrīd es joprojām publicēju ikdienu savā Instagram kontā @aina_and_crystals, kur ielieku ne tikai veiksmes, bet arī izgāztās vielas, sasistos traukus un vislielāko ķīmiķu problēmu – trauku mazgāšanu.
Kas Tevi pamudināja pievienoties LJZA?
Farmācijas studiju laikā es iesaistījos Latvijas Farmācijas studentu asociācijā (LFSA), kas palīdzēja iegūt citādāku skatu uz nozari un socializēties, jo citādāk es ietu uz lekcijām un nodarbībām, bet pēc tam pazustu pierakstu kladēs un mācību grāmatās. Ķīmijas maģistru studiju laikā uzzināju par LJZA, jo tur darbojamies redzēju dažus aktīvos ķīmiķus. Kad sapratu, ka vēlos stāties doktorantūrā, jau biju izlēmusi – ja tikšu uzņemta, iestāšos LJZA, jo jau bija iepriekš pozitīva pieredze ar LFSA. LJZA redzēju kā kopienu, kur varu satikties ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem līdzīgā karjeras posmā. Tā kā es aptuveni zināju, kas ir doktorantūra, man bija nepieciešama šī kopiena. Manas aizdomas aptiprinājās – dzīve doktorantūrā ir sarežģīta, vientuļa un bieži vien nedaudz vakuumā. Bija sajūta, ka tu tiec iemests lielā haizivju dīķī ar tekstu “peldi”. LJZA biedru atbalsts palīdzēja peldēt.
Vai, pievienojoties apvienībai, Tev jau uzreiz bija doma, ka varētu darboties aktīvi un kandidēt uz vietu LJZA valdē vai arī lēmums par dalību valdē nāca vēlāk?
Es noteikti zināju, ka, ja iestājos kaut kur, vēlos darboties aktīvi, bet nedomāju par kandidēšanu valdē, jo tāds īsti nebija mans mērķis. Iestājoties LJZA, tā brīža valdes locekle Laura Bužinska, meklēja palīgu sociālo tīklu pārvaldīšanā. Tā kā man bija pieredze ar mazu biznesa konta pārvaldīšanu, pieteicos palīdzēt. Pēc tam Laura mudināja pirmo reizi kandidēt uz valdi. Ļoti nevēlējos, bet, ja teica, ka vajag, izdarīju. Priecājos, ka netiku ievēlēta. Pēc 3 gadiem nāca jaunas vēlešanas. Arī tad es īsti nebiju plānojusi kandidēt, jo mani pilnībā apmierināja aktīvā biedra statuss. Pēc 2025. gada rakstīšanas retrīta pieņēmu lēmumu – kandidēšu, ja konkrēti cilvēki, ar kuriem vēlētos strādāt kopā un no kuriem vēlētos mācīties, kandidēs. Te nu es esmu. 🙂
2025. gadā Tu piedalījies Latvijas Radio 1 raidījumā “Ģimenes studija”, kur runāji par grūtībām, ar ko saskaras jaunie vecāki, kas strādā zinātnē. LJZA arī iepriekš ir virzījusi iniciatīvas, lai aizstāvētu jauno zinātnieku tiesības, piemēram, uz darba likumā noteikto bērna kopšanas atvaļinājumu. Vai, Tavuprāt, akadēmiskā vide kļūst iekļaujošāka un tiek rasti veidi, kā nodrošināt darba-dzīves balansu?
Man īsti nav pieredze dzīvei akadēmiskajā vidē bez bērniem, jo iestājos ķīmijas maģistros, esot bērna kopšanas atvaļinājumā (BKA) ar 3 mēnešu vecu bērnu, pa vidu pieteicās otrais, pabeidzu maģistrus, neņemot akadēmisko un uzreiz iestājos doktorantūrā. Darbu akadēmiskajā vidē uzsāku pēc otrā BKA beigām. Protams, dzirdu apkārtējo pieredzi un secinu, ka ir labāk, nekā ir bijis iepriekš, jo, gatavojoties intervijai, iepazinos ar iepriekšējā PostDoc Latvia konkursa problēmām, kas saistītas ar BKA. Īsumā BKA “drīkstēja” ņemt, bet projekta pagarinājums “nepienākas” un jāizdara tieši tie paši apsolītie darbi, kas būtu, ja strādātu visu projekta posmu, kas nav godīgi ne pret pēcdoktorantu un viņa ģimeni, ne pret Latvijas ataudzi, kas jau tā ir sasniegusi zemāko punktu. Šobrīd ir patīkami redzēt, ka projekta konkursa īstenotājs ir atradis risinājumu šai problēmai, jo, ja pēcdoktorants ir ilgstošā prombūtnē, piemēram, BKA, ir atrunāta iespēja par projekta pagarinājumu. Runājot par bērniem un akadēmisko vidi, gribu uzslavēt RSU, kas nodrošina bērnistabu mazākajiem, kamēr vecāks studē vai docē. Ir bijušas reizes, kad šis atbalsts ļoti noder. Ļoti gaidu, kad tas tiks attīstīts arī LU Akadēmiskajā centrā.
Ko tu gribētu novēlēt vai ieteikt studentiem, kas šobrīd domā par stāšanos doktorantūrā?
Man būtu divi ieteikumi: atrast vadītāju, ar kuru esi drošs komunikācijā; un atrast tēmu, kas Tevi saista zinātnē, ar finansiālu pamatu (piemēram, vadītāja esošs projekts). Ideālajā gadījumā atrast divus vadītājus, kas pārzina Tavas tēmas lauciņu, jo gadījumā, ja viens vadītājs ir aizņemts savos akadēmiskajos izaicinājumos, otrs var vairāk pieslēgties, lai sniegtu jebkāda veida akadēmisko atbalstu. Manuprāt, šie ir vissvarīgākie punkti, lai veiksmīgi uzsāktu un pabeigtu doktorantūru – labs vadītājs un finansējums doktorantūras projektam. Pati uzsāku savu doktorantūru tikai ar vadītāju un ideju projektam bez finansiāla atbalsta. Nevienam neieteiktu darīt to šādi, jo citādāk vienmēr ir jātur rūpe par finansēm, līdz ar to tiek ņemti dažāda veida papildus darbi, kas attiecīgi aizkavē ceļu uz doktora grādu. Tajā brīdī nonākam apburtajā lokā: nav finanses – meklējam darbu – atrodam darbu – nav laika doktorantūrai – ņemam nost darba slodzi – ir laiks doktorantūrai – nav finanses.
Novēlu nenonākt šajā apburtajā lokā un atrast vadītāju, ar kuru ir iespējams komunicēt!
Paldies par sarunu!
