Rasma Pīpiķe ir dziļās dažādības eksperte, pētniece un doktorante Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Inženierekonomikas un vadības fakultātē. Rasma ir LJZA valdes locekle un ir ierosinājusi un īstenojusi vairākas nozīmīgas aktivitātes apvienības darbā. Lai uzzinātu vairāk par dažādības vadības nozīmi inovācijās, pilsonisko aktivitāti un brīvību zinātnē, aicinām Rasmu uz sarunu interviju sērijā «Iepazīsti jauno zinātnieku!»
Tava disertācijas tēma ir saistīta ar vadības komandas dalībnieku attieksmi pret dažādību, kas sasaucas ar Tavu darbu un pieredzi kā sistēmiskās dažādības ekspertei valsts programmās un dažādās organizācijās. Kā Tu nonāci pie izvēles par šo tēmu izstrādāt doktora darbu?
Tēma ir organisks turpinājums tam, ko esmu darījusi profesionālajā dzīvē vairāk nekā divdesmit gadus, turpinot apgūto maģistratūrā, bet, nenoliegšu, bakalaura laikā iegūtās prasmes ir izcils pamats visam, ko daru šobrīd, un tā ir komunikācija. Daži cilvēki, kuri manī redzēja komunikatoru, nelaiķis Rolands Tjarve, nebija kļūdīušies, komunikācija ir mana stihija. Strādājot ar organizācijām un to vadītājiem, veidojot tām attīstības plānus, kas parasti notiek nevis “stumjot mākoņus ar pirkstu”, bet reāli, nosakot organizācijas esošo situāciju, spējas, resursus un pamatus, kā arī izvirzot konkrētu mērķi un tad pieņemot lēmumus par metodēm, kā tos sasniegt, arvien biežāk nonācu pie secinājuma, ka izšķirošas nav tikai procedūras, bet daudz nosaka cilvēku attieksme un tas, kā un kad vadītāji un vadības komandas pieņem lēmumus. To, savukārt ietekmē katra cilvēka dziļā dažādība.
Tas mani aizveda uz doktorantūru. Sākumā gribēju koncentrēties specifiski uz muzeju vadības modeļiem, biju plānojusi pētīt Šveices Nacionālo spēļu muzeju, kas atrodas La Tour-de-Peilz pilsētā, Šveicē, tas ir muzejs, kas veido izpratni par galda spēlēm un spēļu kultūras vēsturi. Luvru, kas atrodas Parīzē un ir viens no zināmākajiem mākslas muzejiem pasaulē, Matemātikas muzeju ASV, kas atrodas Ņujorkā, kas pilnībā veltīts matemātikai, kā arī “necilo” Nākotnes muzeju, kas atrodas Dubajā un ir viens no pasaulē inovatīvākajiem muzejiem. Par to, kas ir inovatīvs satura ziņā, varētu pastrīdēties, bet Nākotnes muzeja vadība man palika nesasniedzama. Pati ēka gan ir māksla! Mani fascinē muzeji, un likās, ka ir interesanti pētīt veidus, kā tie tiek pārvaldīti. Interese saistīta ar vienu no maniem sapņiem, kas, iespējams, nekad netiks piepildīts. Bet, protams, nekad nesaki “nekad”. Mani interesē ne tikai tas, kas notiek organizācijās, bet kāpēc tas notiek. Vienmēr paticis meklēt kopsakarības un saprast sistēmas un cilvēka lomu tajās. Mans profesionālais līdzgaitnieks Uldis Dūmiņš reiz teica, ka es lietas redzu no putna lidojuma, viņa skatījumā tas ir unikāli, bet katram savas stiprās puses. Šis salīdzinājums raksturo arī manu pieeju pētniecībai.
Bet, jā, doktorantūrā nokļuvu, pateicoties savai akadēmiskajai mammai, profesorei Elīnai Gailei Sarkanei, kura ir arī mana darba vadītāja un ideju atbalstītāja. Varu tikai apbrīnot, kā šis cilvēks iesaista zinātnē dažādus Latvijas cilvēkus, kuri savā dzīvē jau kaut ko ir paveikuši. Viņa to dara tik eleganti, ka var pamācīties. Mans novērojums liecina, ka RTU doktorantūras programmā ekonomikas un vadības jomā pārsvarā ir cilvēki, kuri atrodas savas karjeras spožākajā brīdī, un tad viņi izvēlas, uzsvars uz izvēlas, dot sevi zinātnei. To sakot, teikšu, ka tieši tāpēc videi būtu jābūt tādai, kur šo uzkrāto pieredzi varētu akselerēt, nevis “iestumt aizmirstībā”.
Kā Tu īsumā izskaidrotu, kāpēc Tavs pētījums ir svarīgs sabiedrībai?
Publiski daudz runājam par dažādību, bet daudz retāk par to, kā vadītāju attieksme pret dažādību ietekmē organizāciju ikdienu, darbu un to rezultātus. Dažādības vadības fokuss Latvijā biežāk saistīts ar sociālo iekļaušanu, un jā, organizācijas un uzņēmumi ir sabiedrības spogulis. Ja vēlamies veidot saliedētu un uzticēšanās pilnu sabiedrību, jāsaprot arī tas, ka nevaram atļauties situāciju, kurā katrs ceturtais cilvēks darba vietā jūtas diskriminēts. Jo tieši tas, kā reizi, ietekmē to, kā cilvēki pieņem lēmumus organizācijās. Atcerēsimies, ka organizāciju un uzņēmumu mērķis nav būt “vienmēr draugiem”. Organizācijām ir sociālie mērķi, un uzņēmumiem mērķis ir pelnīt un maksāt nodokļus valstij, lai varam uzturēt savu sistēmu. Mani interesē, kā dažādība var kļūt par inovāciju avotu, nevis miermīlīgas līdzās pastāvēšanas augstāko punktu. Inovācija, nereti pārprasta kā kaut kas “vienmēr jauns un aizraujošs”, patiesībā veidojas brīdī, kad spējam paskatīties uz vajadzībām citādi un kādam citam (arī pašam) tas ir nepieciešams, proti, kad kāds (arī es pats/pati) ir par to gatavs maksāt. Sabiedrībai tas ir svarīgi, tāpēc ka Latvija jau gadiem cīnās ar savu “pēdējo” vai “vienu no pēdējām” vietām ekonomiskajos rādītājos Eiropā. Daudzu gadu laikā mani burtiski uzkurināja vārds “produktivitāte”. Brutāli izsakoties, domāju – kā tas var būt, ka man apkārt ir tikai konstanti pārstrādājušies cilvēki, bet produktivitāte paliek nemainīgi zema. Tagad meklēju nevis problēmu, bet risinājumu, kā ar to, ko pārzinu un pētu, maksimizēt produktivitāti uzņēmumos un sasniegt mērķus organizācijās. Ņemot vērā, ka runāju zinātnes kontekstā, tikai pieminēšu, ka zinātniskās institūcijas, tikai ar dažām niansēm atšķiras no citām juridiskām formām, tāpēc gribētos teikt, ka Latvijas zinātne arī var kļūt produktīvāka, un es runāju ne tikai par komercalizāciju.
Kas Tevi motivē pētniecībā?
Brīvība. Tā ir brīvība nolemt, uz kurieni vēlos aiziet. Parasti vēlos aiziet tur, kur neviens nav gājis. Jo vairāk mācos, jo vairāk saprotu, cik daudz vēl varu uzzināt. Zinātne man iedod metodes, kā uzzināt. Man zinātne nav veids, kā pierādīt, ka man ir “taisnība”, tā ir iespēja uzdot arvien labākus jautājumus, un ar dažādu metožu palīdzību saprast – aha, var būt arī šādi! Tieši tas aizrauj. Esmu cilvēks, kuram, iespējams, daudziem par pārsteigumu, patīk strādāt vienatnē, domāt un rakstīt, tomēr doktorantūras pieredze parādīja, cik nozīmīga ir kopiena un iespēja ar kādu “izventilēt” un “domāt kopā” savas idejas. Augstu vērtēju cilvēkus, kuri uzdod jautājumus un palīdz paskatīties uz problēmu no cita skatpunkta cieņpilnā veidā, kā piedevu pievienojot tieši savas zinātnes nozares perspektīvu. Tas ir tāds kaifs, kad parunāju ar kādu matemātiķi vai ķīmiķi… Tieši tādu kopienu arī atradu, un tas ir viens no lielākajiem ieguvumiem šajā ceļā. Taču, tas nenozīmē – kopiena uz mūžu. Kad jutīšu, ka mums kopā paredzētais ceļš noiets, bez minstināšos došos tālāk.
Tu esi vadījusi dažādus seminārus un mācības tūkstošiem cilvēku – gan kolektīviem uzņēmumos, gan individuāli. Lai gan Tava pamatjoma ir ekonomika, daudzi Tevi ir iepazinuši kā “Digitālo prasmju aukli”, kas palīdz iemācīties veiksmīgi izmantot mākslīgo intelektu (MI) ikdienas darbā. Kā Tu raugies uz MI zinātnē? Kas jāņem vērā, lietojot MI rutīnas uzdevumu veikšanai, un kas – izmantojot MI pētniecībā?
Mākslīgais intelekts ir spējīgs palīgs, bet tas neaizvieto pētnieku. Kļūšana par “digitālo aukli” deva iespējas sniegt atbalstu produktivitātes veicināšanā konkrētos gadījumos. Tas palīdz strukturēt informāciju, analizēt datus vai atvieglo rutīnas uzdevumus, taču kritiskā domāšana, spēja izvērtēt informāciju un uzdot pareizos jautājumus joprojām ir cilvēka atbildība. Es uz MI skatos līdzīgi kā uz jebkuru citu instrumentu. Instruments pats par sevi nav ne labs, ne slikts, būtiski ir, kā to izmanto. Šobrīd varu teikt, ka mani aizrauj jau konstruēt sarežģītus uzdevumus un tos atrisināt. Drīz jau no aukles būšu kļuvusi par MI arhitekti. Domāju, ka ir cilvēki, kuri, arī zinātnē, nespēs iet uz priekšu un attīstīsies, ja viņi būs noliedzoši pret jauninājumiem. Zinātnē kā nozarē trauksmi rada biedēšana vai, pareizāk sakot, citu bailes no mākslīgā intelekta. Jebkurā intervijā vai LAMPAS diskusijā par Mākslīgo intelektu saruna kaut kādā veidā aizvirzās līdz biedēšanai. Salīdzinājumam – ir izgudrota trauku mazgājamā mašīna, bet es joprojām vēlos mazgāt traukus cītīgi ar rokām un kā konsekvence tam ir – vairāk patērēts ūdens un debates par to, kura kārta mazgāt traukus, noved pie ģimenes skandāla. Ne jau burtiski, bet idejiski. Ētiku un godprātu neviens nav atcēlis un, teikšu atklāti, katram arī pašam jāizsver, kas notiek ar viņa kognitīvajām spējām intensīvas mākslīgā intelekta lietošnas rezultātā. Agrāk mani tas nesatrauca, tagad par šo aizdomājos arvien biežāk. Tāpēc lasu grāmatu, kas jātur rokās. Un smejos.
Tu vadi projekta sadaļu starptautiskajā programmas “Apvārsnis Eiropa” projektā ARENAS (“Analysis of and response to extremist narratives”), kura mērķis ir veicināt sabiedrības spēju atpazīt un pretoties ekstrēmistu vēstījumiem, kas ietekmē sabiedrisko un politisko dzīvi Eiropā. Vai un kā šis projekts sabalsojas ar Tavu doktorantūras pētījumu, un ko Tu redzi kā kopēju tendenci mūsdienu sabiedrībā no sociālo zinātņu skatu punkta?
No pirmā acu uzmetiena var šķist, ka tās ir atšķirīgas tēmas, tomēr abas vieno cilvēku attieksmes un lēmumu pieņemšana. Gan organizācijās, gan sabiedrībā redzams, ka stereotipi, identitāte, priekšstati un uzticēšanās “savējiem” un “citādajiem” ietekmē cilvēku rīcību daudz vairāk, nekā dažkārt gribētos atzīt. Projekta saturam ir trīs tematiskās asis – dzimumu līdztiesība, nācija un zinātne. Un mūsu pētījumos atklātais ir patiesi interesanti. Nevaru noliegt, šī ir mana “skola” starptautiskas pētnieku grupas un zinātniskā projekta vadībā un sevis izzināšanā šādos apstākļos – kā “miera apstākļos” pārvaldīt krīzes starptautiskās, multikulturālās komandās. Tāpēc mani arvien vairāk interesē ne tikai atsevišķi projekti, bet arī to ietekme uz mani personīgi un tad, savukārt, mana ietekme uz vietējām un starptautiskām sistēmām. Varu apgalvot, ka tematiskā kondensācija bijusi visai augsta. Savukārt ar šo pieredzi sev pierādu, ka spēju navigēt arī būtiski sarežģītās situācijās, kas ir sava veida dzīves “doktorantūra”. Tematiski viss ir saistīts, aktuāls un – izpētāms. Šī pieredze, lai arī starptautiska, pilnā mērā atšķiras no tās pieredzes, ko esmu piedzīvojusi strādājot starptautiskajās organizācijās Šveicē un bijušajā Dienvidslāvijā savas karjeras sākumposmā.
27. februārī tiek atzīmēta Starptautiskā nevalstisko organizāciju (NVO) diena, kuras aizsākumi meklējami Latvijā, un Tu esi Starptautiskās NVO dienas idejas līdzautore un ieviešanas koordinatore. Kāpēc ir svarīgi – gan zinātniekiem, gan citu nozaru pārstāvjiem – iesaistīties NVO?
Nezinu no kurienes “nāk” šis apgalvojums par to, ka “ir svarīgi”, bet es to izprotu tā – cilvēki un organizācijas veido pilsonisko sabiedrību, jo ir kaut kas, ko valsts vai pašvaldība, vai tirgus nespēj atrisināt. Un tad šie cilvēki veido organizācijas, kas tematiski fokusējas uz kādu tēmu, un piesaista resursus, lai palīdzētu to sabiedrībai atrisināt. Manā skatījumā “risināt” nozīmē “izstrādāt sevi no vietas”, tātad atrisināt problēmu, nevis domāt – nodibinājām organizāciju, lai tā pastāvētu mūžīgi mūžos. Pēdējā dekādē pieredze liecina, ka būtiskāka par juridisko vienību ir tieši indivīda spēja un rīcība. Esmu to teikusi arī agrāk- “zelta pīle dēs zelta olas jebkurā vietā”, ar to domājot – esi zelta pīle, neatkarīgi no tā, kādā juridiski formālā vietā vai pozīcijā esi.
Tu brīvprātīgi darbojies dažādās organizācijās, kustībās un biedrībās. Kā aktīva LJZA biedre Tu 2023. gadā no toreizējās apvienības valdes saņēmi LJZA Gada balvu, kas ir sirsnīgs novērtējums darbam, ko ieguldīji dažādās iniciatīvās. Kas Tevi motivēja iesaistīties LJZA darbā?
Cilvēki. Ir divi nozīmīgi cilvēki – viens, kurš mani pieņēma kā brīvprātīgo pirmajā Ziemassvētku pasākumā 2022. gada 14. decembrī, un otrs, kura dēļ paliku šajā organizācijā. Novērtēju vidi, kurā satiku cilvēkus, kuri domā citādāk nekā es pati. Man nav interesanta saruna, ja tajā nav izaicinājuma – vai tas būtu tēmas ziņā, cilvēku rīcības izpratnes ziņā, motivāciju ziņā, attieksmju ziņā. Iespējams, tas ir mans profesionālās semināru vadītājas uztrennētais redzējums un muskulis gribēt redzēt jēgu… Neapšaubāmi, nekādā ziņā savas tehnikas neizmantoju ikdienas dzīvē, bet organizācijas attīstības procesos savus vadības pricnipus un caurspīdīguma izpratni cenšos ieviest vienmēr.
Motivē arī tas, ka Latvijas Jauno zinātnieku apvienībai ir mērķi, kur manas zināšanas un prasmes tieši šajā vēsturiskajā nogrieznī redzu kā nozīmīgas. Tas saistīts arī ar personīgo lēmumu savu atlikušo dzīvi veltīt zinātnei. Kādā formā tas izpaudīsies nākotnē, pateiks laiks, to ietekmē daudzi faktori. Uzskatu, ka zinātnē ikviens cilvēks ir nozīmīgs. Ministrs, profesors, students vai cilvēks, kurš rūpējas, lai universitātes telpas katru rītu būtu sakoptas. Visticamāk atradīšu aizraujošu vietu arī sev. Katrs dara darbu, bez kura kopīgais rezultāts nebūtu iespējams. Un citreiz redzu, ka šīs līdzvērtīguma nozīmes izpratnes trūkuma dēļ, buksē procesi zinātnē, tāpēc daudz darāmā, lai katrs šajā sistēmā saprastu un zinātu, ka viņu novērtē.
Kopš 2024. gada Tu esi LJZA valdes locekle, un kā vienu no Taviem nozīmīgākajiem panākumiem varētu minēt LJZA biedru un jauno zinātnieku izglītošanu un iedrošināšanu interešu aizstāvībā. Kas šobrīd ir galvenās jauno zinātnieku prioritātes un vajadzības valstiskā līmenī?
Jaunam pētniekam nepieciešama sajūta, ka viņš vai viņa ir daļa no akadēmiskās kopienas, ka viņa/s darbs ir nozīmīgs un ka viņu atbalstīs, kā arī ka ir cilvēki, ar kuriem iespējams domāt kopā par zinātni. Valsts līmenī nepieciešama pēcdoktorantūras programma, kurā jaunie zinātnieki un zinātnieces var rast resursus, lai paliktu zinātnē Latvijā. Un Latvijai, noteikti, nepieciešams akadēmiskās ētikas un pētniecības integritātes birojs, kura nozīme būtu celt zinātnes caurspīdīguma, līdz ar to – kvalitātes latiņu. Zinātne beigu beigās nav individuāls sports. Tā attīstās dialogā, un mums [te domāju savu paaudzi, kuri esam zinātnē] jāveido vide, kur cieņpilns dialogs ir iespējama norma.
Šogad LJZA jau trešo reizi piedalījās sarunu festivālā LAMPA. Tu biji viens no šo iniciatīvu virzītājiem – no intervijām uz Pasaulē mazākās skatuves ar vadmotīvu “Domā lēni!” līdz šī gada programmai “Zinātnieks. Dzīvs.” un fotoprojektam “Zinātnieks. Dzīvs. Lēciens.”. Kas Tev šajā piesātinātajā LAMPAS pieredzē sniedz vislielāko gandarījumu?
Te parādās dziļās dažādības jeb kompetenču nozīme, kas ir arī manas disertācijas pētījuma novitāte un praktiskais pielietojums. Tas ir jauns koncepts, kuru izveidoju un nodēvēju par sistēmisko dažādības vadību. Tātad, ienācu zinātnē, neko par to nezinot, nedaudz “apdedzinājos”. Personiskā pieredze motivē katru bakalaura un katru maģistratūras studentu auklēt kā “mazu bērnu”, par kuru nesu savu atbildību, lai viņiem nekādā ziņā nebūtu jāpiedzīvo tas, ko nācās piedzīvot man. Un tas, ko es protu, ir – radīt idejas, kas pieliek klāt vai atrisina kādu vajadzību, kuru esmu ieraudzījusi. LAMPAS projektos galvenais vadmotīvs ir nodrošināt platformu jaunajiem pētniekiem/cēm, un zinātniekiem/cēm, lai varam viņus motivēt, izcelt un novērtēt arī cilvēku tajā brīdī, kad viņš vai viņa top par spīdekli savā nozarē. Man nav problēmas būt par to cilvēku, kurš “pietur batutu” otram, kad notiek viņa lēciens un, atklāti sakot, esmu tik pašpietiekama, ka varu izdarīt lēcienu pati, arī tad, ja neviens “netur manu batutu”. Bet, protams, ka ir vēlēšanās, lai mēs viens no otra aizgūtu labo un katrs vismaz vienam cilvēkam padotu roku tad, kad ir grūti.
Noslēgumā, atgriežoties pie studiju tēmas, ko Tu gribētu novēlēt vai ieteikt studentiem, kas šobrīd domā par stāšanos doktorantūrā?
Novēlētu doktorantūrā doties nevis grāda vai statusa dēļ, bet tāpēc, ka ir kāds jautājums, kurš neliek mieru. Mana motivācija iestāties doktorantūrā bija tas, ka vēlējos sev sagādāt jauku dāvanu vienā nozīmīgā jubilejā. Visam ir jābūt patīkamam, jo upuri nav vajadzīgi, tie neatmaksājas un netiks ieraudzīti.
Un, noteikti, meklēt savu kopienu. Arī tad, ja esi cilvēks, kuram patīk strādāt vienatnē, ir vērtīgi satikt cilvēkus, kuri uzdod neērtus jautājumus, izaicina Tavu domāšanu un palīdz paskatīties uz problēmām no cita skatpunkta. Bet ceļš jāiet pašam. Zinātne, laikam, tomēr nav par to, kurš zina visvairāk. Zinātne ir vieta cilvēkiem, kuri ir gatavi nepārtraukti daudzpusīgi attīstīties. Manuprāt, tas ir viens no skaistākajiem aspektiem, ko zinātne var iedot individuāli.
Paldies par sarunu!
